Ziemas brīvdienas kopā ar ģimeni pavadījām laukos – Užavā. Un šie ir daži spilgtākie momenti no tām:

1. Īsi pirms Ziemassvētkiem Niklāvs (parīt būs gadu un trīs mēnešus vecs) nostājās pats uz savām kājām un bija lielā sajūsmā par to (es, protams, arī). Un Ziemassvētkos viņš jau stumdīja krēslus pa istabu. Tagad turpina to darīt. Reizēm pat liekas, ka tā vairs nav iešana, bet skriešana, turoties pie krēsla.

2. Adriana kopā ar māsīcām-vienaudzēm vienudien lika puzli. Kad Izabella veiksmīgi ielika vienu no trūkstošajiem gabaliņiem īstajā vietā, Adriana sajūsmināta teica: “Tev sanāca!” un, uzmundrinot māsīcu, sita arī plaukstas.

3. Maza atkāpe – kad Adriana bija 7 mēnešus veca (tas bija pirms diviem gadiem), un mēs viesojāmies laukos, opaps, katru reizi viņu ieraugot, teica kaut ko līdzīgu “Khrrr …”  Tad nu kādu vakaru šajās brīvdienās sēdējām gultā un atkārtojām, kā visus sauc. Es prasu Adītei: “Kā sauc tēti?” Viņa saka: “Andris”, un mēs turpinām – “Kā sauc mammu?”, “Evelīna”, “Kā sauc omammu?”, “Mairita” “Un opapu?” … seko klusuma pauzīte un Adīte saka: “Khrrr …” ;) Cik spilgti bērnam atmiņā ir palikuši vieni no pirmajiem iespaidiem/asociācijām par opapu!

4. Vecagada vakarā sēdējām pie eglītes un atskatījāmies uz aizvadīto gadu. Minējām spilgtākos piedzīvojumus un notikumus no aizvadītā gada, domājot katrs par savu dzīvi. Adītes opaps teica: “Kas to būtu domājis, ka mūsu saimniecībā kādreiz būs arī aitas? Es taču reiz teicu: “Aitas nekad!”” Tad mēs nosmējāmies un teicām: “Šeit un žirafes? Nē, nekad!” :)

5. Man liekas, ka tā jau ir kļuvusi par tradīciju, ka Adrianas māsīcu ģimenē Ziemassvētkos zem eglītes ir kāda jauna galda spēle. Katros mūsu kopīgajos Ziemassvētkos, es tieku ar tādu iepazīstināta un visas līdz šim man ir arī patikušas. Šī gada spēle bija “Upwords” – vārdu spēle visai ģimenei. Arī Adrianai patika – ņemt rokās mazos burtiņus un saukt: “Tēta burts, dāvanas burts, …”.

Vēl kādas bildes no mūsu piedzīvotā var aplūkot arī šeit: http://flickr.com/gp/spectare/w720Sk

Jau viena nedēļa jaunajā gadā ir aizvadīta. Lai tad veiksmīgas arī nākamās, un vecākiem ar maziem bērniem novēlu, lai daudz jauku mirkļu, atklāsmju un piedzīvojumu šajā gadā kopā ar jūsu atvasēm. Vērojiet viņus – kā viņi darbojas, kā strādā, kā dzīvo – viņus var ne tikai mācīt, no viņiem var arī mācīties un ar viņiem atkal no jauna var daudzas lietas citādāk ieraudzīt un par jaunu atklāt. Par kādām no tām dalīšos jau nākamajos ierakstos!

Ar labākajiem vēlējumiem,
Evelīna
_ _ _ _ _

Foto: Andris Sproģis