To, ko bērns nesaņem, viņš reti kad ir spējīgs vēlāk dot

Māceklis un ciešanas *

In Nenosaukts on 31/08/2012 at 23:32

Vakar atvadījāmies no mūsu bērnu mīļās māsīcas Belliņas, šodien turpinu domāt, skumt, lasīt, … paņēmu rokās Maikla Velsa grāmatu “Debesu māceklība” un izlasīju nodaļu par ciešanām. Vēlējos ar lasīto padalīties – zemāk ir izlasāma 7. grāmatas “Debesu māceklība” nodaļa – “Māceklis un ciešanas”.

Viena no vismulsinošākajām tēmām māceklim ir ciešanas. Buda secināja, ka eksistence un ciešanas ir viens un tas pats. Daudzi uzskata šo par dziļi aizraujošu apgalvojumu, bet loģiski secinot, tas ir arī dzīvei nāvejošs apgalvojums. Tomēr Salamana Mācītāja grāmatas autors arī īpaši neizceļas ar savu viedokli par šo tēmu. (1:14): “Es novēroju visus darbus, kādi tiek zem saules darīti, un redzi, viss bija niecība un vēja ķeršana.” Un Ījaba 5:7: “Bet cilvēks ir dzimis ciešanām gluži kā dzirkstis, kas ceļas augšup.” (No angļu val.)

Ieklausieties kāda pašnāvnieka zīmītē: “Piedodiet, bet es nespēju mainīties; es mēģināju, bet esmu padevies.” Diendienā piedzīvojot postu sevī un ap sevi, daudzi secina, ka dzīve nav nekas cits kā šausmīgu notikumu virkne. Hiromanti būtībā visiem sākumā saka vienu un to pašu: “Tu izskaties priecīgs, bet es nojaušu, ka dziļi sirdī tev nav miera.” Tas ir ļoti plaši pielietojams teiciens, kas jebkurā dienā trāpīs mērķī vismaz pusei cilvēces pārstāvju.

Nesen es saņēmu rakstu par iemeslu, kāpēc kristieši cieš. Tā autors saka, ka mēs ciešam tāpēc, lai Dievs varētu pārbaudīt mūsu ticību, pretošanās spēju un nodošanos un Viņa vārda zināšanas. Viņš pārbauda mūs ar nomāktību, vilšanos un, protams, pārbauda mūsu pacietību.

Es pārdomāju šos drūmos apstākļus un nevaru vien sagaidīt, lai pierakstītos un varētu būt tuvāk Dievam, un baudīt šīs neaprakstāmās mokas. Ja es neizturu šo pārbaudījumu, iespējams, ka Dievs no manis atteiksies. Skaidrojumi par ciešanu jēgu un mērķi kristieša dzīvē bieži robežojas ar absurdu, tomēr jautājumi par šo tēmu ir pamatoti.

Daži man uzdotie jautājumi ir šādi.
“Divās misionāru ģimenēs bija saslimuši bērni. Kāpēc vienā ģimenē bērns nomira, bet otrā izveseļojās?
“Mana māsa mīlēja To Kungu, bet dzemdībās viņa nomira. Kāpēc Dievs viņu neizglāba?”
“Mans vīrs bija Vjetnamas karā. Viņš bija ticīgs, un mēs ar draugiem katru nedēļu lūdzām Dievu par viņu, bet es biju vienīgā sieviete lūgšanu grupā, kas zaudēja vīru. Kāpēc?”
“Mēs zaudējām savu saimniecību. Jo smagāk mēs strādājāt, jo vairāk meklējām To Kungu, jo sliktāk gāja. Beigās mēs savu saimniecību zaudējām. Kāpēc Dievs neko nedarīja mūsu labā?”
“Mēs lūdzam kopā ar savu meitu un mācījām viņai par Kristu, bet viņa, esot bez vīra, palika stāvoklī. Kāda jēga bija lūgt un mācīt?”

Daudzi ticīgie sēž baznīcās un klusībā prāto par līdzīgiem jautājumiem. Redzot, ka tikai daži pieceļas un stāsta par vilšanos attiecībās ar Dievu, šie ticīgie pieņem, ka tikai viņi piedzīvo ciešanas. Šo pieņēmumu vēl tikai apstiprina visur dzirdētais:
“Ārsts teica, ka gaidāmais bērns būs ar kropļojumu, bet mēs atteicāmies ticēt ārstam un ticējām vienīgi Kristum. Tagad mums ir vesels bērniņš.”
“Mums nebija pilnīgi nekā un mūsu lauku saimniecībai draudēja bankrots. Mēs gaidījām, un Dievs paveica brīnumu. Mums izdevās ne vien paturēt savējo, bet nopirkt vēl arī kaimiņu saimniecību. Slava Dievam!”
Pēc tādas liecības draudze aplaudē pat tad, ja kaimiņu saimniecība piederēja kādam citam draudzes loceklim! Cilvēki secina, ka Dievam tīkamie cilvēki nekādas ciešanas nepiedzīvo, bet cieš tie, kas kaut ko ir izdarījuši nepareizi. Tāds uzskats ir nepareizs.

Evaņģēlijos nav atrodama mācība, ka ja jūs esat patīkams Dievam, jūsu bērns nenomirs, neviens neies bojā autoavārijā, bērns nesacelsies pret vecākiem, laulības dzīve būs bez uztraukumiem un jums nekad nepietrūks naudas. Vai Bībele māca, ka cieš tikai netaisnie?

Kāda būtu pasaule, ja ciestu tikai neticīgie? Iedomājieties, ka jūs lidojat ar lidmašīnu un tās mehānismos gadās kļūme. Tad Dievs atceļ gravitācijas likumu, liek atlidot citai lidmašīnai un skaļrunī paziņo: “Vai taisnie, lūdzu, nevēlētos izkāpt?” Un tad aizsūtītu šo bojāto lidaparātu ar visiem grēciniekiem pretī nāvei. Daudzi uzskata, ka Dievam vajadzētu rīkoties tieši tā – iejaukties ikreiz, kad vien Viņa bērniem tuvojas kādas ciešanas.

Vai jūs domājat, ka, ja visu darīsiet pareizi, iegaumēsiet Rakstu vietas, liecināsiet, veltīsiet laiku Bībelei un lūgšanām, rīkosieties saskaņā ar svēto Rakstu principiem, pilnībā nodosiet sevi Viņam un paliksiet Viņā, tad nekad nesaslimsiet, vienmēr dzīvosiet pārticīgi, jūsu ģimenē nebūs pāragras nāves gadījumu, savā automašīnā būsiet drošībā un izvairīsities no visām nelaimēm? Ja tā, tad jūsu dievbijīgais dzīvesveids ir tikai mēģinājums manipulēt ar Dievu, lai Viņš nodrošinātu jums ērtības. Tad atklājas, ka jūsu patiesais dzīves centrs ir komforts, nevis Cilvēks pie krusta. Arī Ījaba draugi bija tādos pašos maldos (Īj. 22:21): “Iedraudzējies taču ar Dievu un saglabā mieru ar Viņu, no tā tev nāks labums.” Mateja 27:43 ir nosodīta šī maldu mācība, ka ticīgie, kas cieš, nav tīkami Dievam: “Viņš Dievam uzticējās, Tas lai glābj Viņu, ja grib; jo Viņs ir sacījis: Es esmu Dieva Dēls.” Viņi domāja, ka Jēzus atbrīvošana no ciešanām būtu pierādījums, ka Viņš ir nācis no Dieva. Dievs Viņu neatbrīvoja, bet paveica kaut ko labāku: Viņš lika izlauzties dzīvībai no ciešanām!

Visvairāk mani ir garlaikojis tas cilvēks, ko redzu spogulī. Man ir vajadzīgs kāds, ar ko būt sadraudzībā un ko mīlēt. Mēs esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Dievs būdams mīlestība, radīja būtni sadraudzībai un mīlestībai. Tāpēc Viņš mūs radīja. Pirms mūsu radīšanas Viņš radīja pasauli, un

pasaule ir viens no labākajiem Evaņģēlija sludināšanas līdzekļiem. Pasaule izdara spiedienu uz cilvēku, lai viņš atzītu savu nespēju dzīvot neatkarīgi no Dieva. Ciešanas pasaulē dzen mani pie Viņa.

Ļoti labs piemērs ir mācekļi, kas nopūlējušies atrodas laivā, tumsā un vētrā paliekot uz vietas. Tiklīdz laivā bija iekāpis Jēzus, viņi tūlīt atradās krastā. Dzīve pasaulē bez Kristus vienkārši ir bezmērķīga cīņa tumsā. Kad mēs esam nomocījušies, mēs ieaicinām Kristu un bez pūlēm sasniedzam krastu.

Daudzi vecāki nespēj saprast, kāpēc viņu trīspadsmitgadīgais pusaudzis svētdienā nepacietīgi nemīņājas pie ārdurvīm un nesaka: “Tēti, tēti, vai šodien ejam uz baznīcu? Es ceru, ka iesim, jo nevaru vien sagaidīt, kad dzirdēšu Vārdu!” Kāpēc pēc visas mācīšanas un skološanas bērns nav sajūsmā par Kristu? Tāpēc, ka dzīve pasaulē bērnam vēl nav sludinājusi Evaņģēliju, bet drīz tā darīs! Pasaules spiediens bērnam liks atzīt viņa vajadzību pēc Kristus, un viss iepriekš mācītais ar spēku izlauzīsies virspusē. Es bieži esmu sacījis, ka kristīgi vecaki ir viena dīvaina tauta, jo viņa vēlas pasargāt savus bērnus no visa, kas vecākus pašus ir atvedis pie Kristus.

Lūgt Dievam izbeigt visas pasaules radītās ciešanas nozīmētu lūgt, lai Viņš pārtrauc evaņģelizēt.

To sapratuši, tālāk mēs lūdzam, lai Dievs vienkārši paņem mūs prom no pasaules. Arī šo lūgšanu Viņš nepiepildīs, jo tagad mēs esam sadraudzībā ar Viņu, baudām Viņa mīlestību un piedzīvojam citu Viņa evaņģelizācijas līdzekli. Mēs joprojām izjūtam pasaules spiedienu tāpat ka visa pārējā cilvēce, tikai ar vienu izņēmumu: tagad pasaules sagādātās ciešanas atraisa Kristus dzīvību mūsos.

Daudzi vēro garīgus cilvēkus un grib būt viņiem līdzīgi, tomēr tikai nedaudzi vēlas to pieredzi, kas cilvēku padara garīgu.

Kā lai kāds uzzina, ka Krisus dzīvība viņā spēj mīlēt ienaidnieku, kamēr tāda nebūs? Kā lai kāds var iepazīt Viņu kā Dievu, kas mierina, ja viņš nekad nebūs zaudējis tuvu cilvēku? Kā lai kāds saprot, ka patiesi var dzīvot zvirbuļa dzīvesveidu, kamēr visi viņa finanšu avoti nebūs izsīkuši? Kristū paliekošam ticīgajam ikviens slikts notikums ir labs. Ciešanas vainago cilvēku ar godu! Ebrejiem 2:9: “Bet mēs redzam Jēzu, (..) nāves ciešanu dēļ ar godu un slavu vainagotu.” Budisti saka, ka dzīve ir ciešanas, tāpēc viņi apņemas samazināt tās līdz nullei, tā paši kļūdami par nulli. Kristieša ciešanas ir kaut kas pilnīgi pretējs (2. Kor. 4:12). “Tātad nāve darbojas mūsus, bet dzīvība – jūsos.” Ja esat Kristū, jūsu ciešanām ir jēga, un tā ir – nest dzīvību. Lai arī Ījabu ciešanas neiepriecināja, tas, ko viņš zināja par Dievu, atsvēra visu: “Ja pieņemam no Dieva labo, vai mums nevajadzētu pieņemt arī slikto?” Man patīk būt kristietim, jo pats ļaunākais, ko visa pasaule var vērst pret mani, tikai palīdz atraisīt vairāk uzvarošo dzīvību manī. Tāpēc pat politika nesagādā man lielas galvas sāpes; es lūdzu par politiķiem un sludinu Kristu.

Kristiešiem ir paradums no vienas problēmas radīt divas. Piemēram, pie manis ieradās kāda sieviete, kura nekādi nevarēja pārstāt raudāt. Es jautāju, kāpēc viņai tā jāraud, un viņa atbildēja, ka pirms trim nedēļām viņai nomiris vīrs. To dzirdējis, es sacīju, lai viņa iet mājās un raud. “Es nedrīkstu turpināt raudāt,” viņa iebilda, “jo Raksti māca, ka man ir jābūt priekam un līksmai sirdij.” Tā ir, ka Raksti māca! Tomēr pavisam kas cits ir sērot par sava dzīvesbiedra nāvi. Viņa bija paņēmusi divus jautājumus, kas attiecas uz dažādām lietām, un apskatījusi tos kā vienu. Tā rezultātā notika emocionāla sadursme, un man šis juceklis bija jāatšķetina. Viņai bija jāraud un jāsēro, tomēr visās viņas sāpēs viņai bija jāatrod sevī kāda cerības, gaidu, miera un mierinājuma dzirkst savā garā. Tagad viņa bija tikusi uz ceļa. Kad ticīgais cieš, tas izpaudīsies dažādos veidos. Mums ir jābūt jūtīgiem pret ciešanām, tomēr mūsu sirdī vajadzētu būt arī kādai dziļai un līksmai cerībai Kristū. Tie ir divi atsevišķi jautājumi.

Kristieša ciešanās ir vēl kāds elements – ciešanas, kas rodas mūsu pašu muļķības dēļ. Māceklim ir brīva griba, un ar šo brīvo gribu viņš ir pieņēmis daudz muļķīgu lēmumu. Piedzīvojot neveiksmi, pasaules mācekļu skola acumirklī sauc: “Sekas!” Tomēr Dievs nesteidzas pievērst mūsu uzmanību sekām, bet gan tam, ka “mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc, ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti” (Rom. 8:28).

Vai vēlaties paātrināt savu kristīgo izaugsmi? Ir kāds ceļš! Tās nav zināšanas, semināri, piepūle vai dzelžaina apņemšanās. Īstenībā man šķiet, ka daudzi varētu dzīvot kaut vairākus mūžus un nekad neatrast to vienkāršo veidu, kā ātrāk pieaugt. Lūk, tā ir ATDUSA! Tieši tā, tikai atdusa. Ciešanās, tumsā, emocionālajās svārstībās, izirušajās attiecībās un nepiepildītajos sapņos tikai atdusi Kristū. Vēstule ebrejiem ir rakstīta ticīgo kopienai, kam ir neskaitāmas problēmas. No visa nepareizā, ko šie kristieši ir darījuši, izceļas viena lieta. Viņi neievēroja ATDUSU! “Tāpēc, kamēr apsolījums ieiet Viņa atdusā mums vēl pastāv, bīsimies, lai kāds no mums neizrādītos to nesasniedzis” (Ebr. 4:1). Kas to būtu domājis! Dziļa kristīga dzīve ir piemērota nespēcīgiem cilvēkiem. Vai tad kāds ir pārāk nespēcīgs, lai būtu atdusā?

Reiz es noklausījos kādu sprediķi, ko teica kāda mīļa, sirma māsa Kristū sava dēla bērēs. Šis bērns viņai bija sagādājis daudz sirdsāpju, tomēr māte bija pateicīga par viņu, jo dēla uzvedība bija spiedusi viņu daudz dziļāk tuvoties Jēzum. Viņa uzticēja Dievam sava dēla pestīšanu un bija mierā! Dažas nedēļas pirms nāve dēls bija palūdzis māti atnākt un aicinājis Kristu savā dzīvē.

Uzņemoties Dieva lomu, mēs nespējam ieiet atdusā, tāpēc ka Dievs vienmēr darbojas. Ja kādu biedē pasivitāte, tad Jēzus dod jums darbu! “Jēzus atbildēja viņiem: “Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat Tam, ko Viņš ir sūtījis” (Jņ. 6:29)

Kādā valstī vadot semināru, es ievēroju, ka priekšējā rindā sēž kāda sieviete un raud. Divas nedēļas viņa nāca katru vakaru un visu laiku raudāja. Semināra beigās es viņu uzaicināju uz savu biroju un jautāju, kāpēc viņa tā raud. Sieviete teica, ka viņas meita pirms deviņiem mēnešiem izdarījusi pašnāvību. Tad es viņai izstāstīju par savu cīņu ar pašnāvības domām un jautāju: “Kas ir bijis man tuvumā un atturējis mani no tās katru reizi, kad esmu nodomājis par pašnāvību?” Viņa atbildēja pareizi: “Dievs.”
Mans nākamais jautājums bija: “Kas ir bijis jūsu meitas tuvumā, bet nav atturējis viņu no pašnāvības?”
Sieviete saminstinājās un atbildēja: “Dievs.”
Es jautāju: “Kāpēc Dievs iejaucās manā situācijā, bet jūsu meitas situācijā ne? Vai es esmu vērtīgāks par viņu?” Es atbildēju pats uz savu jautājumu: “Mēs nezinām, kāpēc. Mēs zinām, ka es neesmu vērtīgāks par jūsu meitu. Mēs zinām, ka pat vislabākā atbilde nespētu remdēt zaudējuma sāpes, un mēs zinām, ka tikai Dievs to zina.” Es lūkojos viņas asaru pilnajās acīs un sacīju: “Dievs bija jūsu meitas tuvumā, bet pēdējos deviņos mēnešos jūs esat uzņēmusies Dieva lomu. Jūs esat pati bijusi nomodā par savu meitu domājot: “Ja vien es būtu viņai piezvanījusi, aizsūtījusi vēstuli, iekāpusi lidmašīnā un aizbraukusi pie viņas, aizsūtījusi savu brāli pie viņas uz māju … ja vien.” Jūs esat uzņēmusies Dieva lomu. Ir laiks nokāpt no troņa un ieiet atdusā.” Pirmo reizi divu nedēļu laikā viņas vaibstos bija redzams atvieglojums.

Sastopoties ar ciešanām, mēs pilnīgi nekā nezinām. Dievs zina, un ticība prasa, lai es palieku mierā Dievā.

Ja jums šķiet, ka atdusa ir pasivitāte, tad pamēģiniet to paši!

* Maikls Velss, “Debesu māceklība”, 217. – 223.lpp.

– – – – –

Foto: Andris Sproģis

  1. Paldies! Šodien atvadījāmies no Mārtiņa…viņam septembrī paliktu 40…ļoti ceru, ka Ievai un bērniem izdosies nokļūt atdusā…
    Indra

  2. Ak, Indra! Ļoti žēl par Jūsu zaudējumu …

  3. Evelīn, liels paldies Tev par šo ierakstu. Vismaz manā gadījumā uz mani caur Tevi ir runājis Dievs. Ir izraudāts viss iespējamais gada nokrišņu daudzums, bet asaras turpina ik pa laikam klusi plūst. Reizēm pārņem dusmas, izmisums, bezspēcība. Jo neatbildamais ” kapēc?” liek sažņaugties sāpēs. Atdusa….. Dievs dod mums tur palikt!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: