Ar bērniem spēlēju Uzvedība.lv spēli “Sarunu aplis”. Dēlam bija jāatbild uz jautājumu “Ar kādu jaunu prasmi vēlies pamosties rīt no rīta?”. Viņš mazliet padomāja un atbildēja, ka gribētu prast parkūru, lai var no viena koka uz otru pārlēkt. 😅

Nākamajā rītā devāmies mūsu rīta skrējienā un pie jūras mums sanāca īsts kāpu parkūrs. Smiltis bija vēl sasalušas, tāpēc bija mazliet vieglāk nekā tas būtu siltākā laikā. Šādi padarījām mūsu skrējienu vēl interesantāku un, liekas, ka bērni to noskrēja ātrāk nekā, ja būtu skrējuši gar pašu jūru. 🙂

“Parkūrs (le parcour) tulkojumā no franču valodas nozīmē “šķēršļu josla”, taču tas nav sporta veids, drīzāk pašdisciplīnas un kustības māksla. Šī nodarbe radusies pagājušā gadsimta 80.gadu sākumā Francijā, netālu no Parīzes esošajā Lisas pilsētiņā, kurā tajā laikā dzīvoja šīs kustības aizsācējs Dāvids Belle.

Gan viņa tēvs, gan vectēvs bija ugunsdzēsēji, un arī padsmitnieks Dāvids nolēmis sekot viņu pēdās. “Gatavojot” sevi šai profesijai, viņš kopā ar draugiem bieži spēlējis franču versijas par “sunīšiem” vai “augstāk par zemi”, taču ar laiku šīs spēles kļuvušas nopietnākas un no tām dzimis parkūrs. Par vēl vienu no parkūra “tēviem” tiek uzskatīts Sebastians Fukāns, kurš attīstījis tā saukto “free-running” novirzienu. Tos, kuri nodarbojas ar parkūru, sauc par treiseriem. Šis apzīmējums aizgūts no parīziešu slenga vārda “traceur”, kas nozīmē steigu un ātru pārvietošanos.”*

Un kā atbildētu Tu?  “Ar kādu jaunu prasmi vēlies pamosties rīt no rīta?”

Lai viss izdodas!

Līdz vēlākam,
Evelīna
👋🙂

*Kalvis Bormanis, “Pašdisciplīnas un kustības māksla – parkūrs”, TVNET.lv