Tulkots no Dr. John Rosemond, “The Seasons of Parenting” 

Bībelē, Salamana Mācītaja 3. nodaļas pirmajā pantā ir teikts: „Katrai lietai ir savs nolikts laiks…” Balstoties uz šo patiesību, psihologs Džons Rosemonds (John Rosemond) apgalvo, ka bērnu audzināšanai ir trīs posmi un pēdējam (ceturtajam) posmam ir jābūt mūsu galamērķim. Katrā posmā bērnam ir nepieciešama īpaša, periodam atbilstoša, pieeja un audzināšanas veids.

Līdzīgi kā zemkopībā – sējot sēklu un ievācot ražu, līdzīgi kā putniem – dodoties uz siltajām zemēm un atpakaļ, arī bērnu audzināšanā katrai lietai ir noteikts laiks. Gadalaiki ir Dieva radīti, un cilvēks tos nevar izmainīt. Katram gadalaikam ir sava loma un katrs no tiem nosaka darbus, kas tajā paveicami. Tāpat arī vecāki piedzīvo dažādus bērna audzināšanas posmus un katrā no tiem vecākiem ir zināma atbildība un darbi, kas veicami. Zemnieks, kurš ņem vērā gadalaiku un attiecīgi rīkojas, piedzīvo bagātīgu ražu. Tāpat arī vecākiem, kuri saskaņo savu uzvedību un rīcību ar attiecīgo posmu, kurā atrodas viņu bērni, ir iespēja piedzīvot “bagātīgu ražu” – pateicību un gandarījumu, redzot bērnus veiksmīgi virzāmies uz priekšu un kļūstot par atbildīgiem un nobriedušiem pieaugušajiem.

Foto: Andris Sproģis

Pirmais posms (no 0 līdz 2 gadu vecumam)

Pirmais posms bērnu audzināšanas procesā, kas ilgst no bērna dzimšanas brīži līdz aptuveni divu gadu vecumam, ir kalpošanas posms. Šajā posmā bērns ir vecāku uzmanības centrā un visbiežāk mātes kalpo saviem bērniem. Tēvi šajā posmā tiek aicināti palīdzēt savām sievām, kad vien tas ir nepieciešams. Bērns šajā posmā pats sev palīdzēt nevar, viņš ir atkarīgs no pieaugušajiem, un viss tiek pakārtots viņam – barošana, autiņu mainīšana, nēsāšana, mierināšana un citas lietas.

Šim posmam ir trīs mērķi:
* Drošas piesaistes radīšana bērnam – ļaut bērnam saprast un apzināties, ka viņš ir tieši tur, kur viņam ir jābūt. Viņš ir piederīgs attiecīgajai ģimenei un tajā ir cilvēki, kas viņu mīl, kas par viņu rūpējas, neatkarīgi no apkārtējiem apstākļiem.
* Bērna eksistenciālo un bioloģisko vajadzību apmierināšana – palīdzēt viņam augt un attīstīties.
* Cik vien tas ir vecāku spēkos, pasargāt mazuli no tā, ka viņš sev nodarītu pāri.

Ap bērna otro dzimšanas dienu, kad viņš jau kādas lietas prot izdarīt pats un ir kļuvis mazliet patstāvīgāks, var veikt pāreju no kalpošanas posma uz nākamo. Parastos apstākļos šis pārejas posms ir aptuveni gadu garš. Šis ir ļoti īpašs un svarīgs laiks.

Šajā pārejas laikā vecākiem (īpaši mammām) vajadzētu:
* Mācīt un arī sagaidīt no bērna, ka viņš būtu spējīgs patstāvīgi darīt tās lietas, kuras pirms tam viņam palīdzēja darīt vecāki – lietot podiņu, ieliet sev ūdeni, padzerties no krūzītes, paņemt uzkodas, apģērbties, pacelt un novietot rotaļlietas un citas lietas.
* Nospraust robežas – iemācīt bērnam pagaidīt … viss nenotiek tagad un tūlīt, kad vien bērnam iegribas … mammai viena vai otra lieta ir jāpabeidz pirms viņa var izpildīt bērna iegribu vai apmierināt konkrēto vajadzību (gadījumā, ja tā var mazliet pagaidīt).
* Šajā posmā mammai vajadzētu atkal pievērst lielāku uzmanību savam vīram.

Otrais posms (no 3 līdz 13 gadu vecumam)

Pārejas laiku no pirmā posma uz otru iezīmē bērna protestu vētras, jo viņš vēlas, lai posms, kurā vecāki viņam kalpo, nekad nebeigtos. Kurš gan var viņu vainot? Kurš negribētu sev kalpu uz mūžu? Bērns sāk saprast, ka lietas mainās – ja kādreiz viņš bija mammas uzmanības centrā, tad tagad mamma ir kļuvusi par bērna uzmanības centru. Mamma vēlas un uzstāj, lai bērns kļūtu patstāvīgāks, viņa liek saprast, ka arī viņai ir nepieciešams laiks sev (arī tad, ja mamma grib vienkārši pasēdēt un nedarīt neko), un viņa liek skaidri saprast, ka viņas attiecības ar tēti ir ļoti svarīgas.

Un tā sākas vadības un ietekmes nostiprināšanas posms, kurā bērns vairs nav pasaules centrs, ap kuru viss rotē. Vecāku uzdevums ir vadīt un disciplinēt savu bērnu tā, lai viņš piekristu pakļauties un sekotu vecāku vadībai. Tas nenozīmē, ka vecākiem šajā periodā nevajadzētu kalpot saviem bērniem. Būs brīži, kad tas noteikti būs jādara, taču, ja pirmajā posmā kalpošana bija primārā funkcija, tad otrajā posmā tā jau ir izņēmums.

Trešais posms (no 14 līdz ~19 gadu vecumam)

Šis ir posms, kurā vecāki ir padomdevēji un palīdz bērnam kļūt pieaugušam un nobriedušam. Šis laiks arī iezīmē jaunu kvalitāti vecāku un bērnu savstarpējās attiecībās. Vecāki pieņem, ka bērns ir apguvis disciplīnas pamatus un tagad var sevi vadīt pats. Šajā posmā vecākiem vajadzētu palīdzēt bērnam iegūt praktiskas iemaņas – piemēram, kā meklēt darbu, kā veidot ģimenes/personīgo budžetu, kā plānot nākotni u.tml.

Ceturtais posms (pieauguša cilvēka dzīve).

Šajā posmā vecāki bērnus vairs nemāca un nevada, bet ir līdzās un kalpo par atbalstu, kad tas nepieciešams.

Veiksmīga bērna emancipācija iezīmē trešā posma noslēgumu, tas ir aktīvas vecāku iesaistīšanās noslēguma posms un ceturtā – draudzības – posma sākums. Līdzīgi kā vecāki vaicā padomu un viedokli saviem draugiem, tā arī bērni tagad var vērsties pie vecākiem kā pie draugiem un līdzīgiem. Ja trešajā posmā vadīšana un padomu došana tika vecāku nodrošināta un iniciēta, tad šajā posmā padoma vaicāšanu iniciē bērni.

Ir ļoti svarīgi, lai vecāki pievērstu uzmanību posmam, kurā pašreiz atrodas viņu bērni, un attiecīgi rīkotos. Par nožēlu daudzu pusaudžu un jauniešu vecāki joprojām ir pirmajā posmā (kalpo bērniem), nevis māca uzņemties atbildību pašiem. Vēl viena izplatīta kļūda ir mēģināt kļūt par bērna draugu pirms attiecīgā laika posma.

Katrai lietai ir savs nolikts laiks …