Adriana (3,7 g.v.) teju vai katru rītu pēc pamošanās saka: “Iedod man kādu uzdevumu!” Tad nu nekas cits neatliek, kā sameklēt un iedot viņai kādu darbiņu. :) Vakar mūsu darbošanās izpaudās kā sniegpārsliņu likšana (no divām pusītēm jāsaliek viena vesela), tās atradām šeit.

Arī šī ieraksta bildes ir tapušas ar manu Nokia, tāpēc neņemiet ļaunā par kvalitāti. :)

Īsumā stāsts ir par meitenīti Anastasiju, kura ļoti vēlas, lai vecmamma viņai uzada baltus dūraiņus. Vecmamma gan iebilst, ka tādus ir viegli sniegā nozaudēt, bet tā kā viņa ļoti mīl savu mazmeitiņu, tad arī uzada skaistus baltus cimdiņus.
Anastasija iet sniegā spēlēties un kā gadās kā nē cimdiņš tomēr pazūd.
Tad tam garām cilpo…
* zaķis baltļipis (tā kā viņš ir nosalis, tad ir priecīgs par iespēju ieritināties cimdā, sasildīties un nosnausties);
* tad cimdiņam garām iet jenots melnacis;
* tad ezis adatainis;
* bebrs platastis;
* lapsa viltniece;
* lācis pinkainis;
* pelīte pīkstīte.
Visi šie zvēriņi iet dūrainim garām un nolemj tajā sasildīties. Un visiem pat pietiek vietas! :)
Taču kā gadās kā ne, pelīte ar savu ūsu netīšām sakutina lācim ķepu un lācis tā nošķaudāāās, kā visi zvēriņi izlido no cimda ārā kur nu kurais. Un cimdiņš uzlido tik augstu gaisā, ka Anastasija to pret zilajām debesīm pamana, noķer un uzvelk nosalušajā rokā. :)
Cimdiņš ir atradies un Anastasija ar vecmammu nemaz nenojauš, kāds dūrainim bijis piedzīvojums.

Jāatzīmē, ka attiecībā uz pasakām Marija Montessori savā pedagoģijā uzsvaru liek uz stāstiem par reālām lietām nevis izdomātām (pasaka par cimdiņu būtu otrajā kategorijā :)). Mums apkārt ir tik daudz lietu, par kurām varētu stāstīt bērnam, un tas pie reizes būtu arī izzinošs process. Montessori retoriski vaicā, kāpēc bērnam stāstīt par pūķiem, raganām un briesmoņiem, ja tādi neeksistē un, ja tāpēc bērns, piemēram, naktī nevar gulēt. Tā vietā varētu stāstīt, piemēram, par norisēm dabā.
Tātad šī pasaka mums bija maza atkāpīte no Montessori pedagoģijas tēmas. :) Bet, neskatoties uz to, bērni apguva kāda jauna dzīvnieka vārdu (piem., jenots vai bebrs), un arī pats vārds “dūrainis” bija ļoti interesants.

Turpinājām darbošanos par dūraiņu tēmu. Uztapa divas pāru meklēšana spēles. Viena ar vienkrāsainiem dūraiņiem un otra ar izrakstītajiem. Adriana arī visur asistēja, grieza savus dūraiņus, tos dekorēja un līmēja. Šāds materiāls var noderēt mazākiem bērniem (tādiem kā Niklāvs – 2,3 g.v. un jaunākiem), apgūstot krāsas, kā arī šādu materiālu var izmantot krāsu apguvei svešvalodā arī ar lielākiem bērniem.
Atradu Google krāsojāmo lapu ar dūraiņiem un tad attēlu uzdrukāju uz krāsainā papīra.

Mēģināju Niklāvam pamācīt krāsas, izmantojot Montessori izveidoto trīs pakāpju lekciju. Jāsaka, ka Niklāvs kādreiz “trāpīja” un parādīja īsto krāsu, taču brīžiem “aizšāva” galīgi greizi. :) Sākām ar šīm trim krāsām, kas atbilst arī Montessori sajūtu materiāla 1. krāsu tāfelīšu kastei.

Tā kā Adrianas vēlme darboties nebija mazinājusies, tad uzspēlējām vēl vienu spēli – “Sniegavīra pogas”. Maisiņā ieliku ciparus no 1 līdz 10. Adriana vienu izvilka un attiecīgi tik “pogas” bija jāpielīmē pie sniegavīra. Mums pie rokas nebija metamais kauliņš, tāpēc izmantojām mūsu “taustāmos” ciparus. Un pogu vietā mums bija zvaigznītes, kuras no krāsainā papīra vajadzēja izspiest (arī lielisks vingrinājums mazajiem pirkstiņiem), izmantojot Tiger veikalā nopērkamo zvaigznīšspiedēju.

Savukārt šodien man bija kolāžas terapija (atšķirībā no krāsošanas terapijas citās dienās, kad kopā ar bērniem mierīgi sēžu pie galda un krāsoju un ne par ko nedomāju :)). Krāsaino papīru, kurš vakar palika pāri no dūraiņu izgriešanas, sagriezu sīkās strēmelītēs un salīmēju uz dūraiņa (tāda paša, kā izmantots pasakas stāstīšanai). Arī Adriana blakus rosījās, bet gala rezultāts īsti nebija vairs fotogrāfējams, jo arī pats cimds tika vieksmīgi sagraizīts. :)

Šeit ir atrodama arī darba lapa, kurā ir jāatrod divi vienādi dūraiņi un jāizkrāso.

Lai Tev jauka nedēļas nogale un, lai šis ieraksts Tevī atraisa vēl daudz ideju aktivitātēm par Ziemas prieku vai dūraiņu tēmu. :)

Ar sveicieniem,
Evelīna :)