Aizvadītā nedēļa ir bijusi dažādu notikumu bagāta – referendums, bērnu sasistas glāzes un man pašai gultas režīms. Šodien jau jūtos labāk un ļoti ceru, ka līdz nedēļas beigām būšu pavisam vesela un varēšu piedalīties pasākumā, kurā patiešām vēlētos būt klāt.
Šorīt izlasīju rakstu “Gavēņa laiks: kā un kāpēc gavēt” un tas pielika komatu (punktu vēl nē ;)) manām nedēļas nogalēs pārdomām. Lielais gavēnis sākas rīt – 22. februārī.
Sestdien pēc tam, kad biju devusies uz referendumu, pēkšņi saslimu. Drudzis, sāpoša galva, mugura un temperatūra lika man pavadīt visu svētdienu un pirmdienu gultā. Šodien jau pamazām atsāku rosīties, un vīrs bija iepriecināts, ka pamostoties brokastis bija jau galdā. ;) Uz pilnu jaudu vēl virpuļot nevaru, bet ceru, ka drīz.
Iepriekšējās nedēļas ceturtdiena bija diena, kuru citi cilvēki ieliktu kategorijā “piektdiena, 13. datums”, resp., 90% no visa, kas varēja neizdoties, arī nogāja greizi. Tiem, kas seko mūsu gaitām Twitterī, jau bija iespēja lasīt, ka šajā dienā mani bērni sasita 4 glāzes. Pati redzēju, kā divas tika saplēstas un, ka tas tika izdarīts netīšām (ar elkoni nogrūstas no galda). Laikam mani skaļie “Nu-nu-nu” un vēl citi dusmīgi izsaucieni lika Niklāvam nākamajā dienā, paņemot glāzi, teikt: “Mammu, neplēsīšu!” Bet ne jau tas ir veids (ar rājienu, ar likšanu justies vainīgam), kādā es gribu, lai bērni iemācās izturēties saudzīgi un uzmanīgi pret apkārtējām lietām, kā es saku – pret lietām, kas mums ir uzticētas – uz laiku nodotas lietošanā.
Kādā no iepriekšējiem ierakstiem sacīju, ka kādā seminārā guvu labu atziņu – “kļūdas ir attīstības avots”. Gadījumā ar glāzēm es bērniem nodemontrēju, ka “kļūdas ir pasaules gals vai mammas dusmu iemesls”. Ak! Atceros, ka šīs neveiksmīgās dienas vakarā vīram teicu: “Gribu atpūsties!” Tad nu laikam šis piespiedu gultas režīms bija sava veida (ne tā pati patīkamākā) atpūta un laiks pārdomām.
Man ir tāda maza melna kladīte, kurā mēdzu ierakstīt kādu vērtīgus citātus, garākas rindkopas, atziņas par dažādām ar bērnu audzināšanu saistītām lietām. Kā saka, lai ir kur iemest aci, nepieciešamības gadījumā. Tad nu šodien arī “iemetu”.
Citāti izrakstīti no raksta “Kāpēc es kliedzu uz savu bērnu?”, kurš publicēts žurnālā “Mans Mazais” (2009., gada novembris, 56.lpp.)
Uzkliedzini bērnam sāp tikpat ļoti kā sitieni!
* Ja kliedzu, tas nozīmē, ka iekšējā krūzīte ir sakrājusies tik pilna, ka emocijas līst pāri malām. Vai, precīzāk, krūzīte ir tukša, jo esmu iztukšota.
Ja jūtamies savā dzīvē un emocionālajā pasaulē labi, ja esam priecīgas un atpūtušās, tad negribas kliegt.
“Es zinu:
*ja paceļu balsi uz bērnu, tas grauj viņa pašvērtību;
* bērns, uz kuru kliedz, jūtas slikts, muļķis, idiots, nepaklausīgs – tieši tā, kā viņam kliedz sejā;
* sarātam bērnam vairs nav stimula būt labākam.”
Esmu piedzīvojusi to, ka tad, kad esmu atpūtusies un priecīga, bērniem ir ļoti grūti mani izvest no pacietības, bet tagad, kad laikam nogurums un negulētās naktis ir sakrājušās, iecērētie darbi/projekti stāv pusdarīti vai pat neiesākti (tātad neesmu pati apmierināta ar saviem sasniegumiem), kad jāmācās no jauna (tad, kad ir jau 3 bērni) atrast laiku sev pašai un kopā ar vīru, nav viegli saglabāt mieru un neļauties bērnu provokācijām (jeb manis (dimanta) slīpēšanai ;)).
Bet kāds tad tam visam sakars ar gavēņa laiku? Šodien, lasot augstāk pieminēto rakstu, nodomāju, ka man arī vajadzētu no kaut kā atteikties, kas varētu palīdzēt sakārtot domas, prātu, sirdi, … lai atkal mājās ir miers. Aizvadītos 4 gadus gavēņa laikā esmu bijusi vai nu grūtniece vai zīdītāja un arī šajā (piektajā) gadā esmu tā pēdējā. Tāpēc mans gavēnis būs vairāk tāds elektronisks. ;) (Šovakar vēl nospraudīšu galīgos noteikumus.) Doma tāda – limitēt “screen time” (pie datora un tieši internetā pavadīto laiku) par labu veselībai – ģimenes, garīgai, fiziskai un emocionālai veselībai. Tā vietā palasīt kādu grāmatu, kas jau sen gaida, kad to paņemšu rokā. Tā vietā palasīt Bībeli. Tā vietā ar bērniem vienkārši no klučiem pacelt mājas un pilsētas, palasīt grāmatas nevis meklēt internetā idejas kārtējām aktivitātem (kas pats par sevi ir ļoti labi, bet man vajag mazliet iepauzēt :)) vai meklēt un lasīt kārtējos labos pedagoģiskos rakstus (kas mani tiešām saista!), gaidīt pavasari un priecāties par norisēm dabā – padzīvot tā pa vienkāršam un pasēdēt Tētim klēpī.
Vēl pieļauju domu gavēņa laikā atteikties arī no kafijas un saldumiem (tas laikam mazajam Andrejam, kurš ēd vēl mammas pienu, nebūtu tik vitāli nepieciešams :))! Bet tas vēl šovakar jāizlemj. Tieši gavēņa laikā iekrīt Adrianas un Evelīnas vārda dienas, opapa Ulda dzimšanas diena, onkuļa Kārļa dzimšanas diena un … ;) Bet, kad atceros, ka mums ar vīru bija 2 ar pus gadu ilgs salduma gavēnis pirms kāzām un diezgan ilgs arī pēc, tad es gribu domāt, ka 40 dienas es no tumšās šokolādes varētu atteikties (bet vai tiešām?! :D).
Tās nu ir manas pārdomas!
Vai arī Tu gavēsi un kā?
Un, kā Tev (mammai) izdodas justies labi un atpūsties tā, lai uz saviem bērniem nebūtu jāpaceļ balss? (Ideālā variantā es ar saviem bērniem vēlētos runāt acu līmenī (tātad man būtu jāpieliecas), normālā (ar mīlestību) balss tonī un jauki, ja lūpas būtu atbrīvotas un gaiši smaidītu – nu tā, kad visu dienu esmu bijusi prom no viņiem un tad, vakarā satiekot, mēs priecīgi apkampjamies un sasveicināmies :)).
Lai mums izdodas!
Mieru un pacietību vēlot gan sev, gan Tev,
Evelīna :)
P.S. Viena lieta, ko mēs pavisam noteikti praktizējam savā mājā ir šī Rakstu vieta no Bībeles: “Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties” (Ef.4:26) Pirms dodamies pie miera – izlīgstam viens ar otru (ja nepieciešams, tad vecāki savā starpā vai vecāki ar bērniem, kā tur īsti ir bērniem savā starpā nemāku vēl komentēt ;)) un Dievu!
Foto: A. Sproģis
Mammas smaids 
Zini..man bija iekšēja sajūta, ka man arī vajadzētu paiet malā no i-neta lietām..datora un visiem sociāliem tīkliem…bet likās, kā nu tā varēšu..bet lasot tavas pārdomas, tas mani pamudināja tomēr rīkoties līdzīgi! Man vīrs Jau dažas dienas atpakaļ piedāvāja, lai es paņemu pauzi no visām blogal lietām un tā..un vēl tā trakā ideju meklēšana..liekas, ka vajag un vajag..beigās to informācijas gūzmu vispār nevar apstrādāt! :)kaut gan pēdējās dienas twitter ziņas vairs nelasu,tik cik ielieku savas pārdomas.Vēl neesmu sev noteikusi, cik daudz tas būs..bet kaut kas ir jādara šai lietā! :)Un mūsu ģimenē arī tiek ievērots Ef.4:26! :) Tas mani uzrunā ļoti!! :)Par kliegšanu! pēdējā laikā ļoti cīnos, jo liekas, ka diemžēl tas ir vienīgais veids, kas momentā iedarbojas! Es esmu sapratusi, ka man vajag katru dienu attiecības ar Mūsu Tēvu..es gribu staigāt katru dienu Garā, tad es būšu pāri visām ikdienas cīņām..vieglāk tās uztveršu un uzreiz neuzsprāgšu!Vakardien izlasīju vienu foršu rakstu sēriju par Motherhood un es jau šodien lieku lietā tos padomus!Svētīgu Tev šo laiku un tiekamies ar aktīvāku komunikāciju pēc 40 dienām, kad svinēsim Kristus Augšāmcelšanos! :)
Prieks, ka vēl kādam līdzīgas izjūtas! :) Es arī jau atzīmēju to linku, kuru ieliki gan FB, gan TW, jo pēc dažiem citātiem likās, ka tas būtu šajā dzīves jomā jāpalasa. Paldies par pārdomām un, lai mums izdodas! :)
Man personīgi gavēnis nav aktuāls kristīgo iemeslu dēļ, neatzīstu arī kampaņveida aktivitātes sevis disciplinēšanai (JG apņemšanās nepiekopju utt), bet tavu gavēni izjutīšu ļoti – trūkst tevis,kad tevis nav netā, jo citur jau tevi nesatieku. Viss ko varu ieteikt – brauciet tak reiz ciemos :) Apsolu nelaist tevi klāt datoram;)Pirms aizej gavēnī – pasaki, kādu grāmatu gribi tā laikā lasīt;) – http://ligakrista.blogspot.com/2012/02/blogdavana-neticesiet-bet-nekada.htmlLaiks sev un vīram un romantikai ir jāieplāno līdzīgi kā laiks pašhigiēnai, tā ir mana vienīgā pārliecība par šo tēmu, un nedrīkst to atcelt, ja vien nav force majeure!Tu neesi uzrakstījusi kad beidzas tas lielais gavēnis – lai zinu, kad sagaidīt tevi atpakaļ:)Pārsteidzoši bieži lasu šāda veida pārdomas un domāju – varbūt es esmu tik ļoti internet atkarīga, ka nemaz to nemanu? :D
Paldies par rakstiņu. Par interneta gavēni es bieži domāju, un pēdējā laikā arī praktizēju tik biežu neieiešanu internetā. Twiter ziņas cenšos izlasīt vai nu tikai vakarā, vai tad kad Jēkabs guļ diendusu. Un bieži domāju, ka laiku ko pavadu internetā varētu veltīt Dievam. Un jāsaka, ka diena ir piepildītāka un pašai ir lielāks gandarījums, kad nēesmu drudžaini ķērusi pēc katra jaunāka ieraksta twiterī. Personīgi es esmu nākusi pie secinājuma, ka man laiks pie datora ir jānosprauž ne tikai gavēņa laikā. Jo vienu laiku no sava vīra dzirdēju, ka es par daudz laika pavadu pie datora, interneta. Un es gribu laboties šajā ziņā katru dienu ne tikai gavēņa laikā. Man arī bieži ir jāsavaldās, lai nesabļautu uz savu dēlu, un kad ir liels pārgurums, tad bieži to izdaru. Pēc tam paskatoties no malas saprotu, ka daudzās lietās nepamatoti esmu sabļavusi un pēc tam lūdzu viņam piedošanu.Personīgi es tieši uz gavēņa laiku šogad sev neesmu nospradusi nekādu mērķi no kā es mērķtiecīgi atteikšos, jāpadaomā par to vēl. Bet tad tai ir jābūt lietai no kuras man patiešām ļoti grūti būtu atteikties, un tā vietā būtu jābūt laikam, kad es domāju par Dievu un pavadu kvalitatīvu laiku kopā ar Viņu.Lai Tev svētīgs gavēņa laiks.
Līga Krista, nesatraucies no interneta nepazudīšu, vienkārši nebūšu tik bieži un ilgi!Un Tava jaunā blogdāvana man ļoti patīkt. Domāju, ka vajadzēs piedalīties! :)Gavēnis beigsies Lieldienās!
Nora, paldies par komentāru! Re kā, mums te pāris mammām diezgan līdzīgas izjūtas un sajūtas! Lai tad mums visām izdodas svētīts un īpašs priekšā stāvošais laiks! :)
es varu tikai piekrītoši māt ar galvu :) p.s. gavēni neievērošu.
Paldies par dalīšanos:) Sociālie tīkli gan laikam nav tā aktuālākā lieta mūsu ģimenē,bet internets un filmas gan,kādu laiku jau par filmu ierobežojumu domājām,bet 23.00,kad vīrs pārnācis no darba,vai darbs beidzies mājas restorānā,grūti pieķerties kam vērtīgākam un brīvdienās,īpaši,kad ārā laiks nav aicinošs un viesi uzņemti jau visu nedēļu,arī kino ņem virsroku. Un,lai arī gavēnis ir ļoti personisks – Svētā gara iedvesmots process, ir labi,ka ir arī šāds lielais gavēnis pirms Lieldienām,kad vairs neizdodas laist gar ausīm un sirdi mudinājumus, par ko jau vajadzēja domāt un darīt sen..Bet par dusmošanos,man pagaidām jau viegli,kamēr Jonatāns 1 :) Bet ,protams,gadās,īpaši,kad slimojam un netiekam ārā no mājas nedēļu vai 2 , tad mūsu gadījumā vislabāk palīdz pielūgsmes mūzika visā mājā un dejošana kopā. Bet vēl labāk,ja mamma atpūtusies un bijusi uz visām savām nodarbēm ārpus mājas 1:)
..ai, ai, ai…cik pazīstama situācija :)) Es gan pēdējā laikā esmu krietni ierobežojusi savu darbošanos i-netā, gan tās muļķīgās apmātības ar “Slēgto skolu” :D dēļ, gan vispār tāpat – tāpēc, ka vakarus, kad Emīlija atnāk no dārziņa, vēlos pavadīt kopā tikai ar viņu, nevis + vēl dators..pietiek jau ar Jasmīnas fona īdēšanu un cenšanos sadalīt uzmanību abām..Pa dienu, esot mājās tikai ar mazo, man arī īpaši daudz laika tam neatliek..nu nav viņai vēl tās pacietības pašai dzīvoties + mājas darbiņi + skola un skoliņa + treniņi un kafijas pauzas :D Bet es jau esmu iedzīvojusies pārmetumos sev – bildes tik krājas un gribētie, bet neveiktie blogieraksti arī… Kas attiecas uz bļaušanu..es apzinos, ka tas ir tikai un vienīgi MANS bezspēks, mana nevarēšana tikt galā ar situāciju..esmu sapratusi, ka manas dusmas izraisa nevis saplēsta glāze, bet gan tracis par, manuprāt, muļķīgām un pašsaprotamām lietām..kad kašķējas par to, ka gulētejot zem naktskrekla nevilks apakšbikses, jo viņai tad SPIEDĪŠOT!!!!!!!!Nu kas tas vispār ir par murgu :D Pie kam – nevar nevilkt,jo sega tiek nospārdīta un man ir paranoja no apsaldēšanās..un tad es izmēģinu visu savu ieroču arsenālu – ar labu -> ar sarunāšanu -> ar šantāžu -> ar draudiem, kamēr viss beidzas ar sabļaušanu..pēc tam pati uz sevi dusmojos..patiesībā varētu jau atstāt, lai bļaustās – izlādēs emocijas un pāries, BET māsa taču guļ un “lūdzu, lūdzu nevajag pamodināt!” utt., utjp. Likums, kad gulētejot neviens vairs nav dusmīgs uz otru, darbojas arī mūsmājās..man kkā iekšējā sajūta saka, ka tā ir jābūt – es nevaru aizmigt, ja kkur gaisā virsmo aizvainojums….un te vēl vesela tēma, par sievas un vīra attiecībām visā šajā jezgā..bet labāk gari neizplūdīšu :D Mēs ar kundziņu pag.ned. izanalizējām situāciju un nonācām pie secinājuma, ka pa lielam, nekas nav maināms..tāds laiks..ir JĀPACIEŠAS!!!Izturību mums visām un, lai prieka daudzums nomāc un kompensē dusmu brīžus :))
rekur atradu gavēņa e-grāmatu, neko nezinu par kvalitāti, vaļā nevēru:) http://pinterest.com/pin/181340322465797317/