Kā es priecājos, kad 1. martā pie mūsu kalendāra varējām pielikt kartīti ar uzrakstu “pavasaris”. Šogad braucām pretī pavasarim – marta sākumā devāmies uz laukiem Kurzemē. Ja Rīgā vēl bija sniegs un mežā kupenas, tad Kurzemē sniegs bija teju jau nokusis.

Andrejs šajā mēnesī (0,6 gadi):

• sāka velties caur kreiso sānu (un tas notika 8. martā – laikam par prieku mammai un māsai un visām citām sievietēm :));
• nosvinēja savu pusgada jubileju un nu, guļot uz vēdera, mēģina to atraut no zemes (it kā piecelties četrāpus);
• paspēja arī saķert kādu vīrusu un pēdējās trīs marta dienās piedzīvo savu pirmo augsto temp., mazliet iekaisušu actiņu (līdzīgi kā janvāra sākumā) un aizliktu degunu. Un man tik liekas, ka varbūt tomēr vainīgi ir zobi, kas nāk un nāk, nāk un nāk … un vēl nav ieraudzīti. ;)
• daudz un dikti runājas, komentē, smejas, tā īpaši iebļaujas, kad vēlas, lai uz viņu paskatās un ļaujas māsas un brāļa izklaidēm;
• pašā mēneša sakumā kopā ar mammu piedalījās Montessori simpozijā (no visiem trim bērniem, Andrejs uz šādiem pasākumiem ir bijis visvairāk ;)).

Niklāvs (2,5 gadi):

• kopā ar māsu filmējas dažādos video ;). zemāk var redzēt video, kur Niklāvs ar Adrianu dzied dziesmiņu “Tavā dzimšan’s dienā”. Vārdi šai dziesmai ir šādi:”Tavā dzimšan’s dienā, jaukā priecīgā, visi Tavi draugi Tevi sveicina. Vēlam, lai Tu krātu spēku, gudrību un lai saglabātu tīru sirsniņu.”

•  labprāt skaita visu, ko var saskaitīt. Bez problēmām tiek līdz 5 un, ja piedomā, tad arī līdz 10. ;) Liekas, ka Niklāvam vispirms ir sensitīvā fāze uz cipariem un vēlāk nāks burti. Māsai bija otrādāk, bet ļoti iespējams, ka tas ir arī tāpēc, ka māsa tagad visu ko skaita un tad nu brālis mācās kompānijas pēc;
• marta sākumā atklāja smilškastes sezonu. Izdomāja, ka ar cimdiem ir neērti un darbojās ar plikām rokām. Nākamajā rītā iesnas bija klāt;
• marta beigās iesnas pastiprinājās un parādījās arī klepus, pagaidām nav vēl pilnīgi vesels;
• mīl izmantot saīsinājumus. Karote viņam ir “kote”, piekabe ir “kabe” varavīksne ir“vīksne”. ;)

Adriana (3,10 gadi):

• kopā ar brāli filmējas dažādos video. :D Viņai ļoti patīk, ka tētis viņu filmē un pēc tam viņi kopā skatās, kas ir safilmēts;
• labprāt kopā ar omammu dodas uz kūti pie govīm, skatās kā tiek “slaucītas govis” (respektīvi, kā tiek slauktas govis) un, ieraugot cūku pirmo reizi, viņa noteica: “Šī gan nav smaidīga cūka!” ;)
• izteica interesantu domu, kad redzēja, ka mamma krāso skropstas. Viņa teica: “Vai Tu dekorēsies?”
• marta otrajā pusē sajutās nevesela un divas dienas paslimoja ar iesnām, klepu un vājumu;
• piedzīvoja to, ka mamma viņu noved līdz ģībonim. Nopietni, nopietni … tā bija nākamā diena pēc tam, kad viņa saslima (tātad bērns nebija vēl īsti vesels). Attiecīgajā nedēļā mēs runājām par burtu “Z”, un man bija plānots parunāt netikai par zvēriem, bet arī par zobiem, jo vasarā mums stāv priekšā zobārsta apmeklējums un, ļoti iespējams, arī kādu zobu salabošana. Iedvesmojos no Ingas idejas un uztaisīju no veidošanas masas zobus – gan veselu, gan ar caurumu, gan arī apakšžokli ar visiem zobiem. Adriana tajā dienā izteica vēlmi parunāt par “Z”, tad nu “vilku ārā” to, kas bija sagatavots. Kopā ar bērniem izlasīju vienu grāmatiņu par zobu kopšanu, apskatījāmies savus zobus (spogulī) un apskatījāmies mammas uztaisītos. Runājām par to, kāpēc jākopj zobi u.t.t. Un tad pēkšņi es skatos, ka mana meita paliek bāla un krīt no krēsla. Paspējām noķert un aiznest uz dīvanu. Pēc tam viņa kādas 40 min ar acīm vaļā gulēja uz dīvāna un ik pa brīdim asaras sariesās viņai acīs. Laikam mans stāstījums un demonstrējums bija pārāk “dzīvs” (Adriana (un arī es) ir no tiem cilvēkiem, kuriem no stāstiem, kuros ir pieminētas asinis paliek slikti un ļoti iespējams, ka arī mans stāsts par zobiem ir Adrianai radījis līdzīgas izjūtas. Ak!) Pēc tam, kad viņa bija attapusies un bija gatava atkal rosīties, viņa tikai noteica, ka laikam tad, kad viņa būs mamma, viņai būšot “tikpat drausmīgi zobi” kā man! Uz šādu repliku es nemaz nezināju kā atbildēt – smieties vai raudāt. Laikam manas sudraba plombes bija darījušas savu. :D Tad nodomāju – viss, tagad, kad iešu pie zobārsta, teikšu, lai man liek tikai baltās plombes.

Evelīna:

• piedalījās Montessori simpozijā par mākslas un mūzikas tēmu. Kursos guvām priekšstatu par Child Size Masterpieces mākslas materiālu. Par to savā blogā ir uzrakstījusi arī Dārgumu Zane. Bija prieks satikt sen neredzētus cilvēkus, iepazīt jaunus domu biedrus un iegūt jaunas zināšanas. Nedēļā pēc simpozija ķēros klāt mākslas materiāla izgatavošanai. Un, pateicoties tam, ka tagad varam būt laukos, un man par vairākām lietām nav jādomā (piem., par pusdienu gatavošanu), mākslas materiāls ir teju vai gatavs (šeit gan jāpiemin, ka šim materiālam īsti gala nav … to var papildināt un papildināt … tāpēc precīzāk būtu teikt, ka gatavs ir šī materiāla sākums);
• kopā ar bērniem mācījās par burtiem “P” un “Z”.
• arī ir dabūjusi iesnas, bet tagad ir jau labāk;
• iepazīstas ar wordpress.com un gatavojas mainīt bloga platformu, jo ziņa par to, ka Twitter ir nopircis Posterous, mani mazliet nobiedēja. ;)

Andris:

• strādā un lasa interesantas grāmatas, kas saistītas ar darbu;
• filmē un fotogrāfē bērnus un ne tikai;
• piedalās lauku dzīvē (palīdzēja tikko dzimušajiem telēniem, izpalīdzēja arī pie cūkas sadalīšanas, tecina bērzu sulas, cērt malku, … to varētu arī saukt par “lauku terapiju”).

29. martā Evelīna un Andris atcerējās viņu pirmo randiņu,
kas notika tieši pirms 10 gadiem! :)

Tā bija Lielā piektdiena, un pēc dievkalpojuma viņš man pavaicāja, vai man ir kas ieplānots dienas turpinājumam, uz ko es, protams, atbildēju, ka nav ;) lai arī biju apsolījusi savam tētim nomazgāt dzīvoklī pāris logus … (dažus gan vēl pustumsā pēc pirmās tikšanās mēģināju nomazgāt). Tā nu Andris mani aizveda uz Siguldu un nākammēness varēsim svinēt mūsu laulības septiņgadi!

Tā nu mums ir gājis martā!
Un, kā Tev? Kas ir Tavi spilgtākiem marta momenti? 

Skaistu aprīli vēlot,
Evelīna :)