Sadarbībā ar portālu Bērniem draudzīgs, mūsu ģimenei kopā ar vēl 2 citām ģimenēm bija iespēja piedalīties Mākslas muzeja Rīgas Birža piedāvātajā Skaistā ieraudzīšanas skolā. Šajā blogierakstā pastāstīšu, kā mums gāja.

Jau labu laiku vēlējos aiziet uz šo muzeju un nu bija radusies lieliska iespēja. Mani bērni muzejā bija pirmo reizi. Adrianai uz to brīdi bija 4,2 gadi, Niklāvam 2,10 gadi un Andrejam tūlīt 11 mēneši.
Vestibilā mūs sagaidīja laipna gide un, kamēr gaidījam citas ģimenes, varējām pavērot gondolu, kas atradās augstu virs mūsu galvām, kā arī pildīt pirmo uzdevumu – atrast, kur gaisā karājās krēsls (nedomājiet, ka tas bija TIK vienkārši ;)) – Ja esat Vecrīgā, tad ieejiet muzeja vestibilā (tur, kur kases) un mēģiniet atrast krēslu arī jūs. Par to nebūs jāmaksā. Man pašai ļoti patīk Rīgas Biržas vestibila grīdas flīzes, tās piedod lielajai telpai īpašu šarmu.

Piemetināšu, ka Skaistā ieraudzīšanas skola ir ekskursija aptuveni pusstundas garumā, kad gida pavadībā, izstaigājām visu muzeju un katrā no telpām gids mums kaut ko pastāstīja. Manuprāt, priekš pirmās muzeja apmeklēšanas reizes, tas ir tieši tas, kas vajadzīgs – gūt vispārēju priekšstatu par muzeju un tur redzamajiem mākslas objektiem.

Pirms devāmies ekskursijā, gids mūsu bērniem pastāstīja/atgādināja, ka muzejā neskrien un mākslas darbus apskatās izstieptas rokas attālumā.

Skaistā ieraudzīšanas skolu sākām ar ceturto stāvu. Draudzene bija ar bērnu ratiem un visur muzejā viņa ļoti ērti ar tiem varēja izbraukāt. Man Andrejs bija ergo somā un arī tas ir labs variants, kā kopā ar mazuli apmeklēt muzeju. Tā ka Andrejam ļoti patika gides stāstītais, tad brīžiem viņš ļoti skaļi visu komentēja, ka pat man bija grūti dzirdēt stāstīto.

Bērniem ļoti patika braukt ar caurspīdīgu liftu un redzēt, kā gondola vestibila centrā pietuvojas arvien tuvāk.

Ceturtajā stāvā apskatījāmies Sudraba kabinetu jeb bijušo Rīgas biržas seifu. Bērniem bija iespēja gan pamēģināt pastumdīt smagās seifa durvis, gan meklēt Rietumu galerijas apslēptās durvis. Tās gan mēs atvērt nevarējām, bet, neskatoties uz to, bija interesanti sienā pēkšņi ieraudzīt durvju rokturi un saprast, ka tās patiesībā ir durvis.

Tad izstaigājām Rietumu galeriju un apskatījāmies porcelāna ekspozīciju. Pabijām mazajā salonā un redzējām oriģinālo 19. gadsimta 3D grīdu (ornaments uz grīdas šķiet telpisks). Tad apskatījām gleznu galerijas. Šajās galerijās kādreiz ir notikušas balles – viena zāle ir bijusi dejām, otra – ēšanai (un arī griestu karnīzes par to liecina). Rietumu galerija kādreiz ir bijis gaitenis pastaigām (varbūt dāmas un kungi pēc kādas ātrākas dejas devās uz šo gaiteni, lai varu atvilkt elpu un aprunāties).
Gleznu galerijā uzzinājām, ka muzejā ir svarīgi uzturēt vienmērīgu temperatūru gan ziemas, gan vasaras mēnešos, kā arī redzējām 19. gadsimta apkures sistēmu. Vēl mums bija iespēja apskatīt lielāko gleznu ne tikai šajā muzejā, bet arī visā Latvijā. Man laikam būtu paticis, ja gleznā būtu ziedi vai kāda ainava ar kokiem un ezeru ;) bet tās nosaukums bija “Lapitu un kentauru cīņa”. Sižets šai gleznai man arī likās skarbs, bet ko padarīsi (sižetā ir Lapitu kāzas un Kentaurs mēģina zagt līgavu, bet viņam tas neizdodas un tad sākās cīņa …) :)

Tad pa skaistajām un plašajām trepēm devāmies stāvu zemāk. Šeit mēs pabijām vēl vienā seifā un šīs durvis likās vēl smagākas nekā Sudraba kabinetam. Šajā seifā atrodas īsta Ēģiptiešu mūmija. Pēc tam devāmies pa Austrumu galeriju uz Dāvinājumu istabu un guvām mazu ieskatu Japānas, Ķīnas, Indijas, Indonēzijas mākslā un kultūrā. Bērniem saistoša likās vitrīna, kurā varēja redzēt japāņu bērnu rotaļlietas. Es gan nezinu, vai man patiktu, ja maniem bērniem, ko tādu uzdāvinātu – tur bija Laimes kaķis, kuram ir jābūt katrā japāņu ģimenē, kā arī tāda īpaša lelle bez acīm. Saņemot šo lelli, jubilāram ir kaut kas jāievēlas. Tad, kad tas ir izdarīts, viņš var šai lellei uzzīmēt vienu aci un tad, kad vēlēšanās piepildās – otru. Nu ļoti interesanti, katrā ziņā es īpaši neskumstu, ka latviešiem šādas tradīcijas nav. :)

Šajā pašā Austrumu galerijā varējām apskatīt varenu samuraju zobenu un skaistās gravīras zobenkaulā. Kā arī nepamanīti nepalika ķīniešu kimono, indiešu sari un rotas lietas. Bērniem gan šajā vietā uzmanību sakoncentrēt palika arvien grūtāk, tāpēc bija pienācis laiks radošajai darbnīcai. Tajā iepazināmies ar mākslinieci Kristīni Jansoni. Viņas vadībā gan bērniem, gan mums – lielajiem – bija iespēja uz lielajām papīra lapām ar eļļas pasteļkrītiņiem zīmēt to, kas no redzētā vislabāk ir palicis atmiņā vai arī izvēlēties kādu no apkārt esošajiem objektiem un to attēlot.
Šajā brīdī es arī Andreju varēju palaist parāpot un atvilkt elpu, pati kaut ko uzzīmējot. Andrejam gan bija ļoti liela vēlme visu, kas gadījās pie rokas, bāzt mutē – gan zīmuļus, gan papīrus un dzēšgumijas. Šajā pieturas vietā mēs kādu pusstundu atpūtāmies, pazīmējām un parunājām gan par mākslu, gan par citām tēmām. :)

Tad devāmies uz pirmo stāvu, uz lielo izstāžu zāli un apskatījāmies izstādi “Floras valstība”. Man ļoti patika skaistās un lielās dzīvo ziedu kompozīcijas, kuras katru pirmdienu izstādes norises laikā gatavoja Rundāles pils floristi. Šie ziedi piedod izstādei dzīvīgumu un it kā ļauj sajust arī gleznās attēloto ziedu smaržu. Gids mudināja bērnus vienā un otrā gleznā atrast arī tauriņus un citus kukaiņus. Un man par lielu pārsteigumu tik tiešām daudzās gleznās turpat starp puķēm bija gan tauriņi, gan kāpuriņi un tārpiņi, gan mušas un kamenes.

Pēc tam apskatījāmies pagrabstāvu un garderobes, kā arī “iemetām” aci muzeja veikaliņā. Ja jau tik tālu bijām atnākuši, tad vajadzēja apskatīties visu, ko varējām. :) Tagad, rakstot mūsu piedzīvoto, domāju, kāpēc neuzprasījāmies, lai mums parāda arī Mazo skolu – vietu, kur tiek svinētas bērnu dzimšanas dienas ballītes. To tad kādu citu reizi. :)

Muzejs ir draudzīgs mammām ar bērnu ratiem. Ar tiem visur var labi izbraukāt. Bukletā ir atzīmēts, ka ir iespēja arī izmantot pārtinamo virsmu (tā kā mūsu bērniem šāda vajadzība neradās, tad šo telpu neievērtējām). Ejot šādā bariņā un kopā ar gidu, mani īpaši nesatrauca tas, ja bērni kādā brīdī pateica ko skaļāku vai mazliet paskraidīja. Kā būtu, ja mēs ietu vieni un mūsu bērni būtu tādi skaļāki, es nezinu – varbūt būtu jāmēģina izvairīties no zāļu uzraugu vērīgajiem skatieniem. ;)

Man pašai šī ekskursija un kopā būšana ar ģimeni ļoti patika. Paldies portālam Bērniem draudzīgs un Mākslas muzejam Rīgas Birža par šo iespēju! Uz tikšanos nākamajā reizē!

– – – – –

Foto: Andris Sproģis