Dārgie vecāki!

Es vēlos būt tāds kā jūs. Es vēlos kļūt tieši tāds pats, tikai pats savā tempā, savā laikā un saviem spēkiem. Es vēlos vērot un atdarināt jūs. Es negribu klausīties jūsos, ja nu vien pa kādam vārdam un ja vien jūs nezināt, ka es klausos. Es vēlos censties un pūlēties, lai veiktu kaut ko ļoti grūtu, kaut ko tādu, ko neprotu izdarīt uzreiz. Es vēlos, lai jūs atbrīvotu ceļu manām pūlēm un darbam, dāvātu materiālus un lietas, kas ļautu pārvarēt sākotnējās grūtības un gūt panākumus. Es vēlos, lai jūs mani vērotu un saprastu, vai man vajadzīgs kāds labāks „darbarīks” — vairāk piemērots instruments manam augumam, augstākas, drošākas trepītes, zemāks galdiņš vai trauks, ko varu atvērt pats, vai saprotamāka darba veikšanas demonstrācija. Es nevēlos, lai jūs to izdarītu manā vietā, steidzinātu, žēlotu vai slavētu mani. Vienkārši klusējiet un lēni, ļoti lēni parādiet, kā tas jādara!

Es gribēšu visu darbiņu izdarīt uzreiz, jo es redzu, kā jūs to darāt, bet man jau tas uzreiz tā neizdosies. Esiet stingri un parādiet man robežas! Jums tikai vajag man dot vienu mazu lielā darba daļu un atļaut man to darīt vēl un vēl, līdz es to varēšu izdarīt ļoti labi. Jums ir jāsadala darbs vairākās daļās, – jā, tas būs grūti, bet man ļoti noderīgi, jo es ļoti pūlēšos, vairākkārt atkārtošu un ilgi koncentrēšos.

Es vēlos domāt kā jūs, rīkoties kā jūs un pieturēties pie jūsu vērtībām. Es to visu vēlos darīt pats, atdarinot jūs. Runājiet lēnāk! Lai jūsu vārdi ir gudri un pārdomāti. Kustieties lēnāk! Visus savus darbus dariet lēnāk, lai es tos varu iegaumēt un atdarināt!

Ja jūs uzticaties un cienāt mani, sagatavojot man piemērotu mājvietu un dodot man rīcības brīvību, tad es būšu paklausīgs un sadarbošos ar jums arvien biežāk un labprātāk.
Jo vairāk jūs disciplinējat sevi, jo vairāk jūs ievērojat manas attīstības likumus, jo vairāk es ievērošu jūs.

Mēs visi esam tik laimīgi, ka manī ir slepens plāns – mans paša ceļš, lai kļūtu tāds kā jūs. Mani vada mans slepenais plāns. Es esmu drošībā un laimīgs, sekojot tam. Tas man ir neapstrīdams. Ja jūs iejaucaties manā sekošanā slepenajam plānam un cenšaties man piespiest kļūt tādam kā jūs, pēc jūsu prāta un jums vēlamā laikā, tad es aizmirsīšu darboties pēc mana slepenā plāna un sākšu cīnīties ar jums. Es nolemšu cīnīties pret visu, ko jūs teiksiet. Tāda ir mana daba. Tas ir veids, kā es sevi pasargāju. Jūs to varat saukt par taisnīgumu.

Atkarībā no manas personības, es cīnīšos atklāti vai slepeni. Es cīnīšos agresīvi vai pasīvi. Lielākā daļa no manas neizmērojamās enerģijas, talanta un inteliģences būs izniekota. Iespējams, ka beigās jūs uzvarēsiet, bet es tikai būšu vāja versija, nabadzīgs aizvietotājs un viltojums tam, kāds es varētu būt, un jūs būsiet noguruši. Māmiņ un tēti, lūdzu, neuztraucieties, bet tikai sagatavojiet man apkārtējo vidi tā, lai es varētu pilnveidoties un jūs varētu pievērsties saviem darbiem – audzināt mani! Es darīšu visu, cik labi vien varēšu, un jūs dariet tāpat!

Es esmu spējīgs būt vislabākais jūsu vērtību un izturēšanās piemērs, bet tikai pats savā veidā. Ja jūs rūpīgi un pilnīgi sagatavosiet man mājas vidi, ja visi materiāli un piederumi būs savās vietās un labā darba kārtībā, ja jūs man norādīsiet skaidras un stingras robežas, ja dosiet man laiku strādāt pie mana slepenā plāna, es pilnveidošu jaunu cilvēku –sevi!

Vai es pieminēju, ka man ir nepieciešami darbošanās materiāli katrā istabā? Materiāliem ir jābūt ātri un viegli aizsniedzamiem, lai arī kurā vietā mēs būtu. Man ir nepieciešams darboties un spēlēties tuvu jums. Lielākoties man ir jādarbojas tuvu pie tiem plauktiem, kur stāv visi materiāli, lai es pierastu visu atkal salikt atpakaļ.

Mans attīstības slepenais plāns pilnībā tiek realizēts ar manām abām rokām. Es esmu smalks mākslinieks, amata meistars, un es pieprasu vislabākos darbarīkus un materiālus. Nedodiet man daudz nevajadzīgu lietu, tikai dažus labus materiālus, kas ir pilnīgi un labā stāvoklī! Pārpalikumi nav vajadzīgi, tie tikai novērš uzmanību. Tie traucē manam radošajam procesam. Tie dara mani nemierīgu. Es zinu, ir grūti noticēt, ka līdz ar manām izvēlētajām aktivitātēm un koncentrēšanās spējām es veidoju savu raksturu, bet tā tas ir.

Es nevaru izveidot brīnišķīgu raksturu lielā nekārtībā un nevajadzīgās lietās.

Mana māja ir mana darba vieta un mana darbnīca. Tāpēc parūpējieties, lai tā būtu klusa un mierīga! Uzlieciet maigu un mierīgu mūziku, kad esmu nomodā!

Skatieties televīziju tikai tad, kad es jau guļu! Kamēr esmu nomodā, es sagādāšu visus trokšņus, kuri ir mums nepieciešami.

Ak, un man vajadzētu, lai būtu kārtība! Es nevaru darīt darbiņus nekārtīgā mājā. Es nezinu, kā jāveido kārtība, bet es pēc tās ilgojos, tādēļ, vai jūs, lūdzu, to neizdarītu manā vietā vismaz trīs reizes dienā. Ja jūs visu sakārtojat man praktiski un estētiski patīkamā veidā, radot sajūtu, ka tam tā jābūt, tad es pakāpeniski sākšu arvien biežāk jūs atdarināt.
Kad man būs vismaz 6 gadi, jūs beidzot varēsiet man prasīt nolikt savas lietas atpakaļ. Vienmēr atcerieties mani pārbaudīt trīs reizes dienā, līdz kamēr man būs deviņi gadi. Es netieku galā ar visas dienas pienākumiem un vēl jo vairāk ar visas nedēļas darbiem. Noteikti, ka es nekad nevarēšu tikt galā ar visa mēneša nekārtībām. Ja jūs esat izklaidīgi un aizmirstat man palīdzēt visu dienu, nekārtība pieaugs, un tad jums pašiem katru vakaru vajadzēs visu sakārtot.

Man nepatīk būt tik prasīgam, bet man ir svarīgi, ka manas lietas ir kārtībā un saliktas vienkopus, lai es tās varu aizsniegt un lietot. Ja man visu laiku jums ir jālūdz viss, ko man vajag, tad es sākšu justies vai nu kā komandējošs ģenerālis, vai arī kā invalīds. Apstājieties un padomājiet, es patiesi varētu pieņemt kādu no šīm lomām. Domāju, ka neviens no mums to nevēlētos. Man ir vajadzīga neatkarība, līdzīgi, kā man nepieciešams ir skābeklis. Neatkarība – tā izceļ vislabāko, kas ir manī. Laiks, ko jūs pavadāt, iekārtojot visu man, būs laiks, ko jūs ietaupīsiet cīnoties ar manu īgnumu, nemierīgumu un nepaklausību.

Televīzija ir liela iejaukšanās manā attīstībā. Piedodiet! Es zinu, ka jūs negribiet to dzirdēt, bet man ir vajadzīgas darbīgas rokas un ļoti daudz sagatavošanās laika. Televīzija mani novērš no daudz svarīgākām darbībām un piepilda manu galvu ar informāciju, ko es nevaru pat apjaust. Katru dienu lasiet man priekšā grāmatu, jo lasīšana norit lēnāk un tad es varu visu aptvert. Televīzija dod tik daudz informācijas, ko es nepazīstu un ar kuru nezinu, ko darīt. Tā rezultātā es vai nu noslēdzos un esmu pasīvs, vai kļūstu pārāk sasprindzis. Es zinu, jūs domājat, ka televīzijā ir arī kaut kas noderīgs man, un es zinu, ka jūs esat pelnījuši atpūtu, ko piedāvā televīzija, bet mēs visi maksājam lielu cenu par katru pusstundu, ko es pavadu pie televizora.

Es nevaru pretoties televīzijai, bet tas nekas, jo katram trīs līdz sešus gadus vecam bērnam ir vecāki un tāpēc jau viņi arī ir domāti. Televīzija manī rada apjukumu, es kļūstu uzbudināts un neatsaucīgs. Jo vairāk es skatos, jo vairāk es to gribu, un beigu beigās televīzija nostājas starp mums. Ja jūs nevarat pateikt nē manam ikdienas televīzijas skatīšanās ieradumam, kur tad vēlāk man būs spēcīgs piemērs, kā pateikt nē kādiem citiem kaitīgiem ieradumiem? Pie tam, jo vairāk es skatos televīziju, jo mazāk es vēlos līdzināties jums. Atcerieties, es atdarinu to, ko es redzu! Un, jā, uzmanieties arī no videospēlēm un datorspēlēm, kuras es jums lūdzu, sakot, ka tās ir visiem maniem draugiem! Lūdzu! Es zinu, ka jūs to varat izdarīt!

Es parasti būšu tik aizrāvies ar savu darbu un spēlēšanos un pat nedzirdēšu, ka jūs ar mani runājat. Nepadariet visu vēl ļaunāku, runājot no attāluma un atkārtojot sakāmo vairākas reizes! Vienkārši pienāciet un notupieties pēdas attālumā no manis, un paskatieties man acīs pirms sākat runāt! Un tad lai jūsu vārdi ir skaidri, īsi, noteikti un cieņpilni! Tā jūs ietaupīsiet daudz nevajadzīgu ciešanu mums abiem, jums tikai tas ir jāatceras. Es zinu, ka jums nebūs viegli to atcerēties, bet, ja jūs to ievērosiet un centīsieties atcerēties, tad tas kļūs jums par ieradumu.

Un, visbeidzot, ja jūs nedarāt to, kas jums ir jādara, kāpēc gan lai jūs sagaidāt, lai es to daru?
Ja jums nav laika, spēka vai pašdisciplīnas domāt, ko jūs runājat, tad vienkārši nesakiet neko! Tukši draudi un solījumi liks man sākt jūs nicināt. Jūs šādās situācijās izskatāties muļķīgi, untumaini un vāji. Es zinu, no malas izskatās, ka es gribētu vadīt šo pasauli pats, bet tā ir tikai ārēja bravūrība. Man patiesi ir vajadzīgi vecāki, kas vada manu pasauli. Kad es nevaru paļauties uz jums un to, ko sakāt, tad es arī nevaru jums uzticēties. Tas manī rada ļoti lielu nedrošību un var novest pie galējībām. Tas mani biedē, jo es jūs tik ļoti mīlu. Man ir nepieciešamība cienīt jūs un uzticēties visam, ko jūs domājat un sakāt. Jūs esat vissvarīgākā manas vides daļa.

Jūs būsiet priecīgi dzirdēt, ka mans slepenais plāns ietver arī vēlmi palīdzēt jums mājas un dārza darbos. Nē, tas nevar notikt tikai tad, kad jums ir laiks vai noskaņojums, un arī ne tad, kad jums tas būtu noderīgi. Tam visām jānāk kopā ar manu interesi un vēlēšanos. Piedodiet, bet es nevaru būt tik ļoti elastīgs! Visbeidzot, es esmu vienīgais, kurš sevi veido. Jūs mani tikai audzināt. Man ir jāsaņem vajadzīgā lieluma un izmēra darbarīki, rūpīga demonstrācija un ļoti daudz laika un pacietības.

Tiklīdz es būšu apguvis noteiktas prasmes un varēšu ieguldīt savu darbu, es būšu noguris un vairs šo darbiņu neizvēlēšos. Tad es gribēšu mācīties jaunus un grūtākus darbus, un jums viss atkal būs jāsāk no gala. Tas tā varētu notikt vienu reizi nedēļā nākamos sešus gadus, un tam būs nepieciešams jūsu vērtīgais un trūkstošais laiks. Katrā ziņā, no jums tas būs ļoti liels ieguldījums manī, mūsu mājā un ģimenē. Līdz ar to es kļūšu vēl atbildīgāks par mūsu ģimenes vērtībām un likumiem. Kad man būs deviņi gadi, es būšu ļoti prasmīgs, spējīgs, neatkarīgs un pašdisciplinēts, līdz ar to tad būs prātīgi no manis gaidīt dalību mājas un dārza darbos. Manī būs attīstījusies paklausība.

Es zinu, ka manas vajadzības ir lielas un to ir daudz. Es zinu, ka es prasu ļoti daudz, bet jūs esat viss, kas man ir. Es jūs ļoti mīlu un zinu, ka jūs mīlat arī mani, turklāt bez jebkāda iemesla un mēra.

Ja es nevaru uz jums paļauties, tad uz ko es varu paļauties? Nepievilsim viens otru! Visam nav jābūt perfekti. Es esmu stiprs un elastīgs. Es izdzīvošu un darīšu visu, lai tas izdotos. Es tikai iedomājos, ka jūs vēlēsities izlasīt kādu nodaļu par Primāro Montesori Mājas Vidi no šīs mājas lapas (sk. zemāk linku uz teksta oriģinālu). Nākamie trīs gadi mums varētu kļūt daudz jautrāki, ja jūs rūpēsieties par mani, ņemot vērā manas vajadzības. Vai mēs varētu ievērot vismaz 50% no manām vajadzībām? Labi, labi, lai paliek vismaz 25%.

Mīlu, apskauju un sabučoju,
Jūsu 3 līdz 6 gadīgais bērns

P.S. Es zinu, ka man ir ļoti paveicies. Ne visiem bērniem ir vecāki, kuri patiesi ieklausās viņos un ievēro viņu vajadzības. Daudzi vecāki tikai dusmojas un žēlojas. Varbūt viņi baidās, ka bērni pārstās viņus mīlēt, vai arī, ka bērni negūs lielus panākumus un nekļūs slaveni.

Jo vairāk es skatos televīziju, jo vairāk es sūdzos par to, ka man ir garlaicīgi, tāpēc ka es zaudēju saikni ar saviem Sensitīvajiem Periodiem. Jūs zināt, ka tie ved mani cauri dažādām aktivitātēm, ievērojot manus attīstības periodus. Ja neiejaucas televīzija, mana nepacietības sajūta skubina iepazīt apkārtējo vidi, veicina manu uzmanību, koncentrēšanās spējas un vēlēšanos atkārtot. Televīzijas ietekmē nepacietības sajūta kļūst par sapīkušu briesmoni, ko sauc arī par garlaicību, kas tiranizē jūs un mani, pārbauda mūsu attiecības un traucē man pilnvērtīgi attīstīties.

– – – – –
*autors: Donna Bryant Goertz, “Owner’s Manual for a Child”.
Paldies domubiedrei un Montessori pedagogam Rudītei Volohai un vīram Andrim Sproģim par tulkošanu un Inesei Bokišai par teksta rediģēšanu!