Tieši šodien pirms astoņiem gadiem tika dibināta Sproģu ģimene – 2005. gada 30. aprīlī! Par godu mūsu kāzu jubilejai blogā nopublicēšu rakstu, ar kuru pirms gada piedalījos kādā kāzu ceļojumu stāstu konkursā. Balvu neieguvām, bet uzrakstītu rakstu par vienu no mūsu spilgtākajiem ceļojuma momentiem gan.

Gadu pirms kāzām man bija iespēja doties komandējumā uz Kaliforniju (ASV). Komandējuma laikā ar savu kolēģi dzīvojām pie ļoti jaukas ģimenes un iepazināmies ar citiem jaukiem cilvēkiem. Kad viņi vaicāja, kad braukšu atkal, es, it kā jokojot it kā pa īstam, teicu: pēc gada – kāzu ceļojumā! Un kā tas gadījās kā nē – tā arī notika.

Abi ar vīru esam kristieši, un mūsu attiecībās vadījāmies pēc principa, ka „īsta mīlestība gaida”, proti, fiziskā tuvība seko pēc laulībām. Angliski ir tāds labs teiciens „You leave and you cleave” – tu dodies prom no vecāku mājas un „salīmējies” ar savu dzīves draugu. Tāpēc vēlējāmies, lai mūsu kāzu ceļojums ir arī mūsu medus mēnesis un iespēja netraucēti baudīt vienam otra sabiedrību.

Mums abiem bija sapnis kopīgi aizbraukt uz ASV. Plānojot mūsu kāzu ceļojumu, daudzas lietas notika un tika plānotas ticībā. Iegādājāmies biļetes, tad kārtojām vīzu, tad plānojām, kur apmetīsimies, ko apskatīsimies. Arī citiem jaunajiem pāriem iesakām vairāk līdzekļu investēt kāzu ceļojumā nevis kāzu svinībās, jo tas laiks tūlīt pēc kāzām, kad jaunais pāris staigā kādu metru virs zemes un vada savas dienas vieglā bezrūpībā, vēlāk vairs nebūs. Tad nu mēs izvēlējāmies četru stundu garas kāzu svinības un mēnesi garu kāzu ceļojumu! Un tas bija tā vērts!

Mūsu bāzes vieta bija Kalifornijā pie ģimenes, ar kuru iepazinos gadu iepriekš. Mēneša laikā veicām divas lielas ekskursijas (paldies mūsu draugiem, ar kuru mašīnām varējām doties lielajos izbraukumos). Brauciena laikā apskatījām vairākus nacionālos parkus (atklājām jaunu hobiju – došanos pārgājienos jeb haikošanu), pabijām Lielajā Kanjonā, Lasvegasā, Sakramento, Sanfrancisko, braucām gar Klusā okeāna piekrasti, pabijām arī vairākos atrakciju parkos.

Ja man kāds vaicā, vai ir kāds dzīves periods, kurā būtu vēlme atgriezties un izdzīvot to no jauna, tad es teiktu, ka tas noteikti ir mūsu kāzu ceļojums.

Viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem mums bija Lielajā kanjonā. Vēlējāmies doties pa kādu no takām pārgājienā. Pirms tam palasījām informāciju un arī namamāte, pie kuras dzīvojām, bija ļoti zinoša un deva mums vairākus labu padomus – ieteica paņemt līdzi siltu apģērbu, daudz ūdens un iedeva savu lielo un jaudīgo kabataslukturi (kas to būtu domājis, ka tas mums tiešām noderēs).

Tā nu devāmies mūsu pirmajā kopīgajā pārgājienā. Uzsākām to ne pārāk laicīgi (proti, ne 7 vai 8 no rīta), un ceļā satikām daudzus, kas jau atgriezās no savām pastaigām. Sākumā ceļš ilgu laiku veda lejup. Sveicinājām pretīm kāpējus (ar šo ieradumu iepazināmies tieši šeit – haikotāji savā starpā vienmēr sasveicinās). Mūsu „Hi!” bija ļoti dzīvespriecīgs, jo ceļu bijām tikko uzsākuši, bet sveiciena atņēmēji ne vienmēr bija tikpat priecīgi, jo nogurums bija darījis savu. Kāpām, kāpām, priecājāmies par dabu un skatiem un fotogrāfējāmies.

Nokļuvām līdz vietai, kur bija iespēja uztaisīt pikniku un uzpildīt ūdens pudeles. Paēdām, padzērām un vēlējāmies doties tālāk – atpakaļ augšā. Vēlējāmies to darīt pa citu taku, tad nu vaicājām vietējām parka reindžerim (kurš tieši gadījās mums netālu), kādu taku viņš mums varētu ieteikt. Viņš uz mums vērtējoši paskatījās, parādīja ceļa virzienu un iedrošinoši noteica, ka mums tas būšot pa spēkam (angliski „It’s doable!”). Mēs priecīgi devāmies tālāk, parēķinājām, cik stundās mēs varētu tikt augšā (kā teica reindžers – 2 stundas pa līdzenumu un 2 augšup) un, ka tad, kad tiktu augšā, vēl kursētu autobusi, kas mūs varētu nogādāt līdz mūsu automašīnai.

Gājām, gājām garus līkločus gar kanjona augstajām nogāzēm un prātuļojām: interesanti, kur sāksies tā taka, pa kuru mēs varēsim uzkāpt augšā. Satikām ceļā vienu ģimenīti un nopriecājāmies, ka neesam vienīgie, kas šeit staigā (likās, ka viņi nakti gatavojās pārlaist teltī kanjona iekšienē). Šie arī bija vienīgie cilvēki, kurus atpakaļceļā līdz augšai satikām.

Tad nonācām pie vietas, kur ļoti šaura taciņa veda gar aizas malu. Cita ceļa nebija – vajadzēja vien doties  uz priekšu. Mums kājās bija sporta apavi (nevis speciālie pārgājieniem paredzētie), kas saskarē ar smiltīm mazliet slīdēja. Man ceļi kļuva teju vai ļengani un galvā pat iešāvās doma, vai tiešām vajadzēja atbraukt kāzu ceļojumā, lai iekristu kādā aizā? Saņēmāmies un veiksmīgi veicām šo nedrošo ceļa posmu un atviegloti uzelpojām. Devāmies tālāk un atkal prātojām, pa kurieni dosimies augšup.

Tad sekoja nākamais pārbaudījums – vīrs fotografēja kaktusu un pamanījās tam pa tuvu pieliekties, kā rezultātā viņam visa roka aplipa ar kaktusa smalkajām adatām. Tā kā man līdzi bija Šveices nazītis (kuram komplektā bija arī pincete), tad ķēros pie darba un vilku visas adatiņas ārā. (Pēc tam, kad šo stāstu bija dzirdējusi mūsu namamāte, viņa teica, ka tādiem gadījumiem labāk līdzi nēsāt līmlenti, kuru uzklāj uz rokas un kaktusa adatas tai pieķeras – kā vaksācīja ar skoču).

Ēnas jau kļuva garākas, un mēs beidzot nonācām līdz vietai, no kuras sākās mūsu ceļš augšup. Es jau pa ceļam biju paspējusi izdomāt, ka varētu mēģināt vīru pierunāt atpakaļ jāt uz mūļiem, bet kā vēlāk izrādījās, ar tiem var doties abos virzienos nevis tikai vienā. Kad uzsākām ceļu uz augšu, bija jau 7 vakarā, un kā mums teica parka reindžers, tad augšpuceļš mums prasītu kādas 2 stundas. Tā kā mums līdzi bija parka avīze, tad tajā varējām atrast arī autobusu sarakstu un, ja viss labi kārtotos, tad mēs paspētu uz pēdējo.

Saule jau bija norietējusi, džemperi uzvilkti, un mēs turpinājām ceļu augšup. Šī taka bija ievērojami stāvāka nekā tā, pa kuru nācām lejā – gandrīz visu laiku bija jākāpj pa akmens kāpnēm. Palika arvien vēsāks un tumšāks, arī vējš pieņēmās spējā. Man palika arvien bailīgāk. Tik raiti kā gaišā dienas laikā mēs vairs nekāpām un arī distance starp mums saruka ar katru minūti. Beigās gājām viens otram blakus ar lukturi rokās. Redzējām tikai nākamo soli. Kad sapratām, ka esam nokavējuši arī pēdējo autobusu, vairs nesteidzāmies, bet baudījām naksnīgo un reizē arī bailīgo gājienu. Tumsā nebija iespējams redzēt, cik dziļa nogāze ir līdzās,  un varbūt labi, ka tā. Baiss un reizē uzjautrinošs moments bija tad, kad, pieaugot vēja spēkam, mums likās, ka būsim jau sasnieguši mērķi, bet nē – mūsu lukturis izgaismoja uzrakstu „Skeleton Point” (Skeletu punkts). Tas diez ko iedrošinoši pirmajā mirklī nešķita. Skatoties kartē, secinājām, ka atlicis vēl krietns ceļa posms.

Turpinājām ceļu augšup un … mēs tiešām tikām līdz augšai, bet, kas tad tur? Kaut kāda gaismiņa… Paņēmām lukturi un spīdinājām pretī. Tad sapratām, ka tā ir telefonbūdiņa un ka tajā stāv cilvēks ar lukturīti. Tā bija kāda sieviete, kas nesen bija beigusi savu pārgājienu. Viņa Lielajā Kanjonā nebija pirmoreiz, taču šoreiz bija kļūdījusies aprēķinos par pārgājiena ilgumu. Viņa mums vaicāja, vai mums gadījumā nav skaidra nauda, jo viņa grib izsaukt taksi, bet viņai nav sīknaudas telefona automātam. Tajā brīdī man likās, ka mēs esam kā Dieva sūtīti eņģeļi. Priecīgi izmainījām viņai dolāru. Sapazināmies un noskaidrojām, ka šī sieviete zināja, kur ir Latvija un Rīga, jo viņai kāds attālāks radinieks bija šeit bija dzīvojis. Kāda sagadīšanās! Uz viņas jautājumu, kā mēs tiksim līdz automašīnai, atbildējām, ka iesim kājām. Aizgājuši pāris desmitus metrus tālāk un aplūkojuši parka karti, sapratām, ka mūsu automašīna atrodas pārāk tālu, lai tā vienkārši līdz tai aizietu nakts aukstumā, kad temperatūra jau tuvojās nulles atzīmei (kāds kontrasts, salīdzinot ar dienasvidus svelmi kanjona apakšā!) Atgriezāmies pie minētās sievietes un piedāvājām piemaksāt par taksi un braukt visiem kopā. Aizgājuši atpakaļ redzējām, ka viņa ir jau atsēdusies uz mugursomas un ietinusies termosegā. Uz mūsu jautājumu, vai taksis ir jau izsaukts, viņa atbildēja noliedzoši. Viņa nezināja parka taksometru telefonnumuru, tāpēc arī nevarēja to izsaukt. Es atkal sajutos ļoti īpaši, jo mums somā bija parka avīze, ar visu nepieciešamo informāciju. Tā nu veiksmīgi sazvanījām taksometru un nokļuvām līdz mūsu mašīnai. Satiktā sieviete bija tik priecīga par notikumu pavērsienu, ka šo braucienu mums „uzsauca”. Kad nokļuvām līdz savai automašīnai, mēs bijām tik laimīgi – apsēdāmies, pacēlām pārgurušās kājas uz automašīnas priekšējā paneļa, uzlikām mūsu kāzu ceļojuma īpašo mūzikas CD (Paldies Reinim un Ligitai Zariņiem par šo skaisto izlasi! Šīs dziesmas mums ir ļoti īpašas.) un klusībā noklausījāmies pirmo dziesmu! Mēs bijām tik pateicīgi par to, ka esam kādā pazīstamā vietā (mūsu automašīnā) un ka satikām šo sievieti (ar kuru diemžēl atjaunot kontaktus nav izdevies, bet zinām, ka viņa ir no Sanfrancisko).

Un tad pēc mūsu 10 stundu garā pārgājiena sākām meklēt naktsmītnes, bet tas jau atkal ir cits piedzīvojums un atsevišķs stāsts! :)

P.S. Dienā, kad devāmies kāzu ceļojumā, man uzmetās pirmā aukstumpumpa. Šeit kanjonā man ir jau divas un tad vēlāk uzmetās arī trešā. Protams, mēs varējām šīs bildes mazliet uzlabot un aukstumpumpas arī noņemt, taču tās tomēr ir neatņemama mūsu ceļojuma sastāvdaļa. :)