Tagad, kad pašai ir bērni un piedzīvoju situācijas, kad viņi viens otru izaicina uz sacensībām, sakot, kurš ātrāk aizskries līdz šūpolēm, vai apgalvojot “es pirmā/pirmais izēdīšu putru”, manī raisās dažādas pārdomas par šo tēmu. Vai sacensība ir neizbēgama? Vai tā ir vajadzīga? Vai tā mūs mudina censties būt labākiem un gūt panākumus?
Manas pārdomas par šo tēmu lasi Satori. lv rakstā “Bērnu kara lauks”.
Klikšķinot uz attēla, citā cilnē/tabā atvērsies raksts.
Lai jauka lasīšana!
Ar sveicieniem,
Evelīna
Mammas smaids 
Domāju, ka pasaules attīstības pamatā tomēr ir sacensība. Bez tās nedz bērnu pasaulē, nedz pieaugušo neiztikt. Varam skatīties uz to, kā negatvīvu parādību, bet nepiekrītu, ka sacensība ir prestats sadarbībai. man liekas, ka veselīga sacensība piešķir sadarbībai attīstību, progresu, vada uz mērķi.
Par vīriešiem piekrītu- viņi vairāk tendēti uz sacensībum bet par sievietēm domāju, ka arī bez sacensības neiztiek – kura būs labāka mamma?, kura būs veiksmīgāka biznesmene?, kura būs supersieviete un savienos veiksmīgu karjeru ar ģimenes dzīvi? utt.:) Es sevi noteikti tajā atpazīstu….:)
Par mīlestību, kas balstīta uz bērna sasniegumiem, absolūti piekrītu, vēl tikai jāatceras ikdienā. Kā katram bērnam bija jāpateicas ar d;av;atajiem kastaņiem, tā mums, vecākiem, par dāvātajiem bērniem, lai kādi nedarbi būtu šodien sadarīti un lai kādas izjūtas būtu mūs pārņēmušas savā varā.
Paldies par rakstu!:)