Turpinot tēmu par digitālajām tehnoloģijām (vairāk rakstā “Digitālais knupītis”), domāju, kā TV/datoros/planšetēs/gudrajos telefonos redzamie raidījumi, seriāli un pārraides ietekmē mūs un to, kas mums liekas vēlams un kas nevēlams.
Zemāk minēšu kādas idejas no citu vecāku pieredzes un dažādos literatūras avotos izlasītā:
* ļoti daudzos pētījumos varam lasīt, ka bērniem līdz 2 gadu vecumam nevajadzētu būt nekādai saskarsmei ar TV, viedtālruņiem un plašetdatoriem [1]. “TV ir ļoti labs informācijas avots, bet bērni un pieaugušie to skatās atšķirīgi. Pieaugušie, skatoties caur savu pieredzi un zināšanu prizmu, informāciju integrē, bet bērnam šādas pieredzes nav un katra situācija var radīt mazajam stresa situāciju. Var tikt traucēts miegs, bērns var satraukties, sākt slimot, kļūt hiperaktīvs un agresīvs. Principā, līdz trīs gadu vecumam bērna galvenajam kontaktam jābūt ar māti, bet televizorā ir situācija, kad mazulim svešs cilvēks sniedz kaut kādu informāciju, nevis pierastā māmiņas balss.” [2]
* vairāku mammu pieredze ar plašetdatoriem un izglītojošām aplikācijām ir šāda – tiek noteikti konkrēti laika limiti (piem., uzliekot kādu taimera aplikāciju), bērni iepazīstas ar aplikācijām vecāka klātbūtnē – bērns vecāka pavadībā lieto ierīci (vecāks visu laiku redz to pašu, ko bērns, un var komentēt vienu vai otru lietu, ja tas ir nepieciešams). Jāpiemin, ka šis padoms visbiežāk nāk no mammām, kurām ir viens bērns, par daudzbērnu mammu pieredzi neesmu vēl dzirdējusi;
* kad esat kopā ar bērnu, piem., aizgājuši pusdienās, tad atstājiet viedtālruņus somās vai kabatās. Ir vairāki pētījumi, kas parāda – ja vecāki ir pārņemti ar epastu pārbaudīšanu, spēlīšu spēlēšanu vai aktīvu socializēšanos internetā, viņi piedzīvo negatīvākas attiecības ar saviem bērniem, jo bērniem šķiet, ka viņiem ar telefonu (vai kādu citu gudro ierīci) ir jāsacenšas par vecāku uzmanību [3];
* jau pieminētā epizode ar lielo īsziņu sutīšanu tīņu vidū, rada satraukumu vairākiem ekspertiem tāpēc, ka bērni vairs tik labi neprot veidot attiecības reālaja vidē. Interneta vidē vai īsziņās cilvēki var atļauties pateikt to, ko, varbūt tiekoties reālajā dzīvē, nepateiks. Tas varbūt liks mums, kā vecākiem, padomāt, cik sociāli aktīvi reālajā dzīvē esam mēs paši. Bērniem ir jāredz, ka mēs arī komunicējam, tiekamies ar draugiem un, ka mums ir laba un pozitīva pieredze īstajās attiecībās (nesaktoties uz to, vai esam ekstraverti vai intraverti). Komunicējot reālajā dzīvē, berni gūs pieredzi par žestu valodu, mīmiku, par balss tembra un toņa lietošanu vienā vai otrā situācijā;
* vairāki zinātnieki ir ļoti strikti, runājot par viedtālruņiem un plašetēm – viņi uzskaita vairākas negatīvās blaknes, kas var bērniem rasties lietojot šīs ierīces – var tikt palēlināta smadzeņu attīstība, kavēta vispārējā attīstība, var parādīties nosliece uz lieko svaru, var rasties gulēšanas traucējumi, agresija, atkarība, nerunājot nemaz par to, ka nav pierādīts (ir nepietiekami izpētīts), cik nekaitīgas šīs ierīces ir tīri fiziski. [4]
* mēs cenšamies nodalīt vienu nedēļas dienu (mūsu ģimenē tā ir svētdiena), kad sociālos tīklus izmantojam stipri mazāk vai vispār nemaz, tāpat arī neatbildam uz epastiem. Atpūšamies paši un ļaujam telefonam atpūsties.
Ja Tavā ģimenē ir kāda pieredze ar bērniem un digitālajām tehnoloģijām, ar kuru ir vēlme padalīties, par iedrošinājumu un pārdomām citām ģimenām, esi laipni aicināta/-s atstāt komentāru zem šī ieraksta. Paldies!
Izmantotā literatūra:
1. Children, Adolescents, and the Media, http://pediatrics.aappublications.org/content/132/5/958.full
2. “Vai TV var aizvietot vecāku uzmanību?” http://www.tvnet.lv/sievietem/veseliba/300159-vai_tv_var_aizvietot_vecaku_uzmanibu
3. Alice Park, “Don’t Text While Parenting — It Will Make You Cranky”, http://time.com/14953/parents-who-use-smartphones-in-front-of-their-kids-are-crankier/
4. Cris Rowan, “10 Reasons Why Handheld Devices Should Be Banned for Children Under the Age of 12”, http://www.huffingtonpost.com/cris-rowan/10-reasons-why-handheld-devices-should-be-banned_b_4899218.html
– – – – –
Foto: Andris Sproģis
Mammas smaids 
Joprojām puikām ir noteikts laiks, ko var pavadīt pie datora, skatoties filmiņas un multenes. Jaunākajam dēlam, kuram ir gandrīz 2 gadi, absolūti neinteresē, ko tas brālis tur skatās, viņš labāk ķer momentu, kad mamma ir brīva un pieder tikai viņam. Nesen arī esam sākuši lietot kādu datorspēli, kura uzlabo lasīšanas un matemātikas prasmes. Progress ir redzams. Mums gan joprojām nav televīzijas, bet neesmu arī digitālās pasaules noliedzēja, ja tā nesāk valdīt pār Tavu un Tavu bērnu dzīvēm.
Starpcitu, lasīju, ka zinātnieki izpētījuši, ka jaunās paaudzes cilvēkiem aug garāki īkšķi nekā agrāk. Laikam vairāk nodarbinām!:)
Manai meitai ir 18 menesi. Esmu diezgan daudz lasijusi par TV u.c. digitalo tehnologiju negativo ietekmi uz bernu attistibu, it ipasi pirms 2 gadu vecuma. Iesakuma biju stingri nolemusi – mans berns nekada gadijuma nelietos nekadas digitalas tehnologijas pirms 2 gadu vecuma. Bet… musu realitate ir kompromiss. Loti priecajos, ka “parasta” TV majas nav. Meitai reizem lauju skatities YouTube video ar latviesu bernu dziesmam un dejam, izglitojosiem raidijumiem latviesu valoda, ka ari reizem “fona” lieku Latvijas Radio 1. Sadi es meginu papildinat latviesu valodu, ko vina ikdiena dzird tikai no mammas. Lai gan es loti censos (runaju, dziedam, dejojam, lasam stastus un dzejolus). tomer es viena pati nevaru “pierunat” tik daudz, cik es to veletos. Tadel ari tagad papildinu ar digitalajam tehnologijam. Atzisos, ka atrast balansu nav viegli – berns loti atri pierod pie tehnologijam un velas skatities video u.tml. arvien biezak.
Ar datoru man ir lidzigi ka raksta autorei – mans darbs ir 100% atkarigs no datora, ta ka biezi nevaru izvairities no ta, ka meitas klatbutne drukaju vai ko peetu internetaa. Meitai tas loti nepatik un vina uzreiz sak nikoties – jo juut, ka mana uzmaniba ir koncentreta datoram, nevis vinai. Interesanti, ka tad, kad es lasu “parastas” gramatas, meita sadi nenikojas.
Sandra, paldies par komentāru!