Ir jauki, ja laiku pa laikam, esot kopā ar bērniem, ir iespēja doties pastaigā bez steigas, kad nav kāda konkrēta laika, kurā noteikti jābūt vienā vai otrā vietā.

Kādu dienu devāmies uz tuvējo mežu ekspotīcijā ar riteņiem. Devāmies pa ierasto taku, bet tad, kādā vietā bērni ierosināja doties pa kreisi nevis taisni, kā mēs to darītu parasti. Tā nu nogriezāmies pa kreisi un pēc kāda laika riteņi iestiga smiltīs. Meža vidū atradām “jūrmalu” – lielu, priežu ieskautu, smilšu laukumu – kāpu. Berni bija sajūsmā. No sākuma tika izmēģināta tāllēkšana un trīssoļlēkšana (vēl Olimpisko spēļu iespaidā) un vēlāk jau bērni vaicāja, vai drīkst kaut ko smiltīs uzcelt. Man nebija nekas iebilstams, mums nebija nekur jāsteidzas, nebija nekas jāuzspēj. Tā nu bērni nodevās smilšu terapijai un kopā būšanai.

Katrs uzcēla savu karaļvalsti, izdekorēja ar turpat atrastiem pīlādžiem un ozolzīlēm. Vairāk kā stunda lielajā smilškastē pagāja nemanot. Mazais brālītis tikmēr turpat netālu nodevās sapņošanai – gulēšanai. Bērni bija ļoti gandarīti par padarīto (par trīs karaļvalstīm, kuras savienoja viens īpaši svarīgs ceļš) un priecīgi par šādu pārsteigumu meža vidū. Bērni bija pozitīvī uzlādēti un mierīgi. Kas gan mammai (un arī bērniem) vēl vairāk vajadzīgs? :)

Padalīšos ar kādām idejām, kas var noderēt pirms nesteidzīgās pastaigas un pastaigas laikā:
* paņemiet līdzi ūdeni un maizi
(mums visbiežāk līdzi ir parastais ūdens un rupjmaize un tad, kad ir izsalkums, tad tā pazūd vienā mirklī :)) vai ko citu uzkožamu (piem., kādus dārzeņus – burkānus, papriku, ..). Droši vien noderēs arī mitrās salvetes un, ja nepieciešams, tad kāds lieks pampers;

* uzspēlējiet kādas spēles – mums kādreiz patīk šī: izejiet no mājas un pavaicājiet berniem – uz kuru pusi iesim? Tā nu bērns izvēlas, uz kuru pusi iet – pa labi vai pa kreisi. Nākamajā krustojumā atkal prasu, uz kuru pusi iesim – pa labi, pa kreisi vai taisni un tā mēs kādreiz izveidojam interesantu pastaigas maršrutu un pie reizes apgūstam jēdzienus “pa labi” vai “pa kreisi”. Kādreiz, protams, vecāks var ierobežot izvēli uz sev vēlamo pusi, bet citādāk arī bērni var noteikt pastaigas virzību.

Ir bijis periods, kad bērniem patika pastaiga ar soļu skaitīšanu, proti, mēs izvēlējāmies mērķi (kaimiņu māja, tuvākā lampa, akmens, nākamā iela) un izteicām minējumu, ar cik soļiem līdz konkrētajam priekšmetam var aiziet (pirms tam var vienoties, ar kura bērniem soļiem (ja ir vairāki) mērīnāšana notiks un spēle var sākties!

Kad aktuāli bija burti, tad pastaigas laikā meklējām priekšmetus, kas atbilst katram alfabēta burtam.

* mūsu bērniem patīk doties arī pastaigā ar mērķi, piemēram, aiziet uz veikalu pēc salmiņiem (vai līdz ezeram barot pīles) :) – tad nu kādreiz var ļaut lai bērns jūs aizved līdz veikalam (ezeram) pa paša izvēlētu ceļu;

* kad pastaigas ietvaros ir uztaisīta pauzīte spēļu laukumā vai kā mūsu gadījumā – lielajā smilškastē, tad pirms došanās prom ir vērtīgi bērnu pabrīdināt, sakot, ka pēc 20 min dosimies tālāk, kad pagājis kāds laiks (piem., 10 min), atgādināt, ka pēc 10 min un tad jau pēc 5 un beigās – “laiks doties!” (Ne vienmēr tas strādā, bet jāmēģina. :))

Lai jauka un nesteidzīga kopā būšana ar saviem mīļajiem!
Ar sveicieniem,
Evelīna :)

P.S. You can read this blog post in English here