Man bērnībā ļoti patika lasīt pasakas un patika klausīties arī dažādas radio lugas. Tās visbiežāk kopā ar tēti klausījāmies, kad brīvdienās visa ģimene bijām devušies uz dārzu, kur dārza mājiņā pirms iemigšanas, guļot divstāvu gultas otrajā stāvā, klausījos stāstus, grāmatu lasījumus un lugas.
Biju iedomājosies, ka tad, kad man pašai būs bērni, es viņiem līdzīgā manierē varētu lasīt priekšā grāmatas – ar izteiksmi un intonāciju – gluži kā Radioteātrī. Reizēm kinofilmās ir šāda idilliska aina: ģimene ir ērti apsēdusies uz dīvāna, katrs uzsedzis sev uz kājām pledu, tiek dzerta karstā šokolāde un kāds no ģimenes visiem lasa priekšā stāstu. Skaisti. Man likās, ka man arī tā varētu būt.
Tagad esmu četru bērnu mamma un jāatzīst, ka diezgan ilgi nebiju pa īstam piedzīvojusi to, kādu prieku var dot kopā lasīšana ar bērnu. Maniem bērniem ir mazas gadu starpības, tāpēc jau agri darbi ģimenē tika sadalīti tā, ka vīrs ir tas, kurš vakaros mazgā bērnus un liek viņus gulēt. Pie gulētiešanas “rituāla” piederējās muguras pakasīšana, mīklu uzdošana, burtu, ciparu un citu lietu zīmēšana uz mugurām, parunāšana par dzīvi un visiem kopīga vakara lūgšana. Reiz vīrs devās mēnesi garā komandējumā un vakara rituāls bija jāveic man. Toreiz pārliecinājos, ka kopīga grāmatas lasīšana var būt ļoti pozitīva pieredze. Mēnesi katru vakaru meitai lasīju priekšā grāmatu, man ļoti patika viņas jautājumi par dzirdēto un pārdomas, kurās viņa dalījās vēl ilgi pēc izlasītā. Vīrs atgriezās no komandējuma, un es priecīga vakara rituāla stafeti nodevu atpakaļ viņam (man tomēr patika atelpas brīdis, kamēr vīrs liek gulēt bērnus ;)).
Līdz šim grāmatu lasīšana priekšā mani ātri nogurdināja, drīz pēc lasīšanas uzsākšanas es sāku žāvāties un piedzīvot vispārēju miegainību, jutu, ka brīžiem domās esmu jau kaut kur citur.
Tā kā lielākā daļa no mums zina, cik vērtīgi un svarīgi ir lasīt bērniem grāmatas, tad es centos turpināt šo pienākumu veikt mazliet piespiedu kārtā un ne katru dienu.
Mēs esam tik dažādi – ir vecāki, kuri mīl lasīt saviem bērniem priekšā un ar nepacietību gaida šos brīžus un ir vecāki, kuri jūtas vainīgi, ka to nedara un šī nodarbe viņiem nesagādā sevišķu prieku.
Pirms vairāk kā diviem gadiem mūsu ģimeni skāra liels dzīves pārbaudījums. Pec tā pamanīju, ka vecākais bērns (tajā laikā 6 gadus vecs) kļuva neapmierināts ar dzīvi, viegli sadusmojās un nespēja priecāties par labajām lietām, ar kurām ikdienā saskārāmies (laikam jau ar mani bija ļoti līdzīgi), tāpēc vēlējos viņu iepazīstināt ar grāmatu “Pollianna”. Šī grāmata man bērnībā ļoti patika un kopā ar citiem grāmatas varoņiem arī es toreiz iemācījos “Priecāšanās spēli”, kur “katrā lietā (katrā dzīves situācijā) jāatrod, par ko priecāties”[1]. Jo grūtāk atrast, jo lielāks izaicinājums spēles dalībniekiem. Es tik ļoti vēlējos, lai arī mana meita uzzina par šo spēli.
Kopš sākām lasīt šo grāmatu, man vairs nenāca miegs, nebija jāžāvājas un es pat gaidīju kopīgās lasīšanas reizes.
Grāmatu lasīšana kopā ar bērniem ir nodarbe, kas var visām iesaistījām pusēm dot pozitīvas emocijas. Būtiska ir grāmatu atlase, lai tās būtu saistošas gan pieaugušajam, gan bērnam, ērta vieta lasīšanai un labs apgaismojums.
Ko darīt tad, ja grāmatu lasīšana kopā ar bērnu pieaugušajam ne pavisam neliekas saistoša? Es ieteiktu audio grāmatas ar stāstiem un pasakām (nopērkamas grāmatveikalos, mūzikas ierakstu veikalos, lielveikalos, internetā), ko ērti var klausīties braucot automašīnā vai vakarā pirms gulētiešanas.
Svarīgi stāstu vai pasaku pirmo reizi klausīties kopā ar bērnu, lai pēc tam var to parrunāt, lai bērns var gūt atbildes uz jautājumiem. 18. gadsimta Īru politiķis, orators un filozofs Edmunds Burke ir teicis šādus vārdus: “Lasīt (šajā kontekstā ar audio gramatām mēs varētu teikt – klausīties) un nēpārdomāt (nepārrunāt) ir tas pats, kas ēst un nesagremot.”[2]
Tai obligāti nav jābūt mammai, kura lasa priekšā bērniem, tas varbūt tētis vai kāds cits ģimenei pietuvināts pieaugušais, kuram šī nodarbe šķiet patīkama. Ja ar bērnu ikdienā ir kopā auklīte, tad to var iekļaut viņas darba pienākumos.
Kopīgai grāmatu lasīšanai nepieciešamie resursi ir ļoti mazi, bet, iespējamie, ieguvumi neizmērojami lieli – tas ir kvalitatīvi pavadīts laiks (īpaši, ja bērna primārās mīlestības valodas ir kvalitatīvs laiks un pieskārieni [3]), vārdu krājums viennozīmīgi tiek bagātināts, bērnam veidojas priekšstats par to, kā tiek veidoti teikumi, kā veidojas stāsts, tiek bagātināta bērna iztēle.
Daudzas lietas mūsu dzīvē ir periodiskas un liekas, ka periods, kurā es nebiju grāmatu priekšā lasītāja bērniem būs aizvadīts. Bērni aug un aug ātri. Ir brīži, kas liek sastingt no izbrīna, jo pēkšņi tu apjaut, kā bērns kādā no dzīves jomām ir izaudzis un vairs nekad nebūs tāds kā iepriekš. Laiks, kuru bērni gribēs ar mums pavadīt kopā un vēl kopīgi lasīt mūsu izvēlētas grāmatas, nebūs nemaz tik garš.
Priecāšos, ja komentāros dalīsieties ar savu pašreiz kopā ar bērniem lasīto/klausīto grāmatu TOP 3. Norādiet arī bērnu vecumu, ar kuru kopā attiecīgās grāmatas lasiet. Paldies!
Lai skaists rudens!
Ar sveicieniem,
Evelīna :)
To read in English click here.
– – – –
Izmantotā literatūra:
1. Eleonora H. Portere, “Pollianna”
2. “Reading without reflecting is like eating without digesting.”
3. Gary Chapman, “The 5 Love Languages of Children”
Mammas smaids 
Ja bērnu audzināšanā daudzas lietas ir pārejošas un diskutējamas, tad šī ir viena no retajām lietām, par ko, šķiet, visiem 100% skaidrs: jādara. :) Tā kā pati esmu uz “tu” ar grāmatām, tekstiem, lasīšanu un rakstīšanu, tad arī bērnam to cenšos nodot, jo redzu tam tik daudz plusu. Četrgadnieku dažbrīd gan nav viegli rosināt uz izlasītā iztirzāšanu, bet jāsaka, ka arī šajā lauciņā sokas arvien labāk – mammai sanāk iemācīties uzdot īstos jautājumus, lai pēc izlasīšanas izdotos arī īsa saruna par un ap.
Mūsmājās lasīšana tradicionāli norit pirms gulētiešanas un dažkārt arī dienas vidū, kad bērns pats ierosina. Ja otrajā variantā es ļauju vaļu grāmatas izvēlē, tad pirms gulētiešanas rūpīgāk izvēlos, ko lasīsim, jo – ja stāsts nerit pietiekami raiti (kā tas ir, piem., “Pūkā”), tad ar pāris lappusēm cauri nevar tikt un gulētiešanas laiks ievelkas. :D Lai vai kā mūsu top 3 šobrīd (bērnam 4 gadi):
Margarita Stāraste, Brīnumzemes pasakas (un pirms tam – Zelta pasakas);
Alans Milns, Vinnijs Pūks un viņa draugi;
V.Sutejevs, Pifa piedzīvojumi.
Bet dažkārt, kad gulēt liek tētis, tad… grāmatu nevajag. Jo tētis stāsta savus stāstus no sērijas “kā rodas smiltis/ kā tiek ražotas spuldzītes/ … ” vai uz vietas izdomātas pasakas par dinozauriem un cūkām, kas spēlējas koka namiņā. :-)
Paldies, Elīna, par dalīšanos pieredzē. Prieks par Tavu lasītprieku, ticu, ka nodosi to arī tālāk! :)
Jā, Vinnijs Pūks arī mūsejiem patika un, liekas, ka varētu sākt to lasīt pa jaunam, jo nu jau piecgadnieks droši vien uztvertu to vēl labāk nekā pirms 2 gadiem būdams trīsgadnieks.
Mums lasīšana ir ikvakara gulētiešanas rituāla sastāvdaļa. Ja diendusu guļ mājās, arī pirms tam lasām. Dažreiz arī tāpat (bet vairāk vasaras brīvlaikos). Top3 šobrīd 6 g un 3 g bērniem:
1) Lotes ceļojums uz Dienvidzemi (A.Kivirehs)
2) Pīters un Vendija (M.Berijs)
3) Kaka un pavasaris (stāstu krājums, S.Kivirehs)
Paldies, Ieva, par komentāru!
Jā, musējiem arī Lotes grāmatas patīka, arī Kakas un pavasara stāsti patika, bet ne visi (un tas jau normāli), Pīteru un Vendiju gan vēl neesam lasījuši. Nesen pa LTV.lv noskatījāmies izrādi, bet grāmata jāieliek “sarakstā”! Paldies!
Mums arī vakara rituāls ir muguras pakasīšana 😆 agrāk lasījumā mazāk, bet šobrīd, kad bērns dārziņā sāk apgūt burtus,lasam vakaros grāmatas,kuras meita pati atnes no bērnudārza bibliotēkas,tāds patīkams pasākums!
Kā tiem bērniem tomēr patīk līdzīgas lietas – muguras pakasīšana. :) Mums viens no bērniem jo īpaši prasīgs uz šo. :)
Paldies par dalīšanos pieredzē. :)
Grūti ir iedot lasīto grāmatu Top 3, jo tās visu laiku mainās. Bet patlaban mēs lasām sekojošās: Dēls 10 gadi: R. L. Stivensons Bagātību sala, dēls 8 gadi: A. Lindgrene Ronja laupitaja meita, dēls 6 gadi un meita 5 gadi A. A. Milns Vinnijs Puks un viņa draugi. Šis nosauktas grāmatas mēs lasām katram bērnam individuāli viņa dienaa/vakaraa. Vēl jau iznāk lasīt 2 vai 3 jaunākajiem (6, 5 un 2 gadi) bērniem pirms diendusas, atkarībā kurš ir mājās, tas ir grāmatas par burtiem, jo viniem tas ir aktuāli un tagad interesē, piemēram, I. Reisone, I. Taurena Skaņu un burtu atslēdziņa, vai arī 1962. gada Burtu pasakas, bet tā kā tas vakar pabeidzām lasīt, tad šodien viņiem uzsākam Rīti, rīti kamolīti, kas ir literaro darbu izlase pirmsskolas vecuma bērniem. Mūsu vakara rituālaa ietilpst arī ik vakara Bībeles lasīšana, parasti tā ir kāda bērnu Bībele, šobrīd tieši šī: Bībele jaunajiem lasītājiem. Bet tas arī visu laiku mainās.
Paldies, Gunta, par dalīšanos pieredzē un grāmatu nosaukumiem! Jā, izskatās, ka “Bagātību sala” mums vēl priekšā un tāpat arī Lindgrēnas grāmatas.
Ar piecgadnieku mums arī patīka dažādas ar burtiem saistītās grāmatas – Pasaku ābece, Diegu burtiņi, … Mūsmājas ir iegājies tā, ka Bībeles stāsts ir pie brokastīm, vakarā citādāk vairs nav spēka. :)
Mēs šobrīd ar 3 un 5 gadus vecajām meitiņām lasām Nezinīti un viņa draugu piedzīvojumus. Grāmata gara, tad nu lasām to jau otro mēnesi. Kad lieku gulēt, lasu es, kad liek vīrs – lasa viņš. Grāmatu šonedēļ pabeigsim, tad nu gaidu ar nepacietību, kas būs nākamā :)
Pirms tam mums aktuāli bija BIKI BUKS dzejolīši – visi pēc kārtas. Un vēl princešu pasakas – Sniegbaltīte, Pelrušķīte. Un, protams, arī Margarita Stāraste ar Zīļuku, Diegabiksi un Kraukšķīti.
Sandra, paldies par dalīšanos pieredzē!
Nezinīti arī reiz mēģinājām, bet pārāk tālu netikām, Tavs komentārs atgādināja, ka varbūt jāmēģina paņemt šo grāmatu atkal. :) BIKIBUKI un Stārastes grāmatas arī mūsmājās bija un ir lielā cieņā!
Jā, vakara pasaka arī mūsmājās ir gulētiešanas rituāla sastāvdaļa. Tā kā bērni vēl joprojām visi guļ vienā istabā (11g, 9g, 6g), tad lasām visiem vienu grāmatu. Pirms tam vecākie bērni paši lasa katrs savu grāmatu, 6gadnieks vēl nelasa, bet šķirsta un “lasa” pa savam. Tā kā vecākie bērni paši lasa tiešām daudz, tad es vai vīrs priekšā lasām tās grāmatas, ko viņi neizvēlas lasīt paši, bet man tās liekas labas un vērtīgas. Un tad ir tādas, kas vecākajiem ļoti patīk un viņi vēlas, lai tās izlasām arī skaļi, kaut paši iespējams pat jau pāris reizes ir pārlasījuši.
Dažas no tām, ko viņi paši nelasa, bet viņiem patīk klausīties, kā lasām mēs: Laura Ingalsa-Vaidere “Būdiņa lielajā mežā”, “Namiņš prērijā”, “Zemniekpuika”. Prasa nākamo grāmatu, bet neesmu aizgājusi vēl uz bibliotēku. Jau pieminētā “Pollianna”. Lindgrēnes grāmatas pārsvarā arī izlasa paši, tomēr gan “Mēs – Sālsvārnas salas vasarnieki”, gan “Madikena” iekļuva šajā sarakstā. Arī Pepija ir pie tām grāmatām, ko pašiem ne īpaši gribas lasīt. Tuvojoas ziema – jauka bija Mirdzas Kļavas grāmata “Baltā ziema”, ko arī paši nelasītu, bet klausīties ļoti patika. Mira Lobe “Omīte ābelē”. Jā, vēl “Brāļi Lauvassirdis” – vidējais sāka lasīt un nespēj šobrīd pats izlasīt, tad nu lasot priekšā ir “sagremojama” šī grāmata. Kestnera grāmata “Lidojošā klase” arī ir starp grūtajām grāmatām vidējam. Citas viņa grāmatas iet viegli (Punktiņa un Antons, Emīls un Berlīnes zēni, Divas Lotiņas – šīs gribēja dzirdēt arī skaļi).
Tāda jauka, viegla un smiekliem piepildīta ir Ērika Kūļa grāmata “Niķa un Riķa stiķi”. Gan lasīja paši, gan mēs.
“Laupītājs Hocenplocs” – neatceros autoru.
Un jaukās Lindgrēnes Trokšņu ciema grāmatas, paši vairākkārt pārlasījuši un vēl gribēja skaļi. Lindgrēnei vispār fantastiskas bērnu grāmatas :) Un Emīls, protams, jau sena klasika.
Ak, aizrāvos :) Jo šobrīd lasām “Čarlīnes deguns”, kas viņiem ne īpaši patīk un saista, tad nu domāju, ko darīt, turpināt, neturpināt… Pirmo reizi, šķiet, ir tā, ka kāda grāmata ne īpaši patīk. Ir tāda vilcināšanās starp “gribu zināt, kā beigsies” un “nepatīk ši grāmata”.
Evija, LIELS paldies par GARO un grāmatu nosaukumiem bagāto komentāru! :) Ingalsas grāmatas mūsejie arī iemīļojuši un Čarlīnes degunu mēs kopīgi iesākām, bet es viena pabeidzu. Man patika un, liekas, ka pēc kāda laika to atkal varētu atkārtot un šoreiz tikt līdz galam kopā ar bērniem! :) “Omīte Ābelē”, “Lidojošā klase”, Laupītājs H … jāliek sarakstā iekšā. :) Paldies!
Mums ļoti patīk ziemeļnieku (somi, zviedri) bērnu grāmatas latviešu valodā. Topā ir grāmatas par Alfonu Obergu (Gunilla Bergstrema), grāmatas par Sīri (Tīna Nopola) un vēl A.Lindgrēnas grāmata “Lote prot braukt”. Tas četrgadniekam. Jaunākais grāmatas izbauda graužot. ;)
Paldies, Linda, par komentāru un ieteikumiem. Grāmatas par Alfonu Obergu un Sīri mums vēl jāiepazīst. Jāliek sarakstā iekšā! :) Un priecājos lasīt par mazo grāmatu “graudzēju”! :) Apsveicu! :)
Šķiet, ka vismierīgākais brīdis mājās ir tad, kad esam atnākuši no bibliotēkas. Bērni turpat, kā noģērbušies, velk ārā no somas savas izvēlētās grāmatas. Arī vakaros viņi norimstas, vai kad kādam vienkārši gribas atpūsties. Pat man ir tā, ka esmu pārgurusi no dzīves skrējiena, es paņemu 2 dienu off režīmu, ļauju bērniem pašiem darīt, ko vēlas, lai es varētu vienkārši gulēt gultā un lasīt, lasīt.
Mūsu klasika ir Astrīda Lindgrēna. Pārējās grāmatas mainās atkarībā no vecuma.
Elīna, mūsmājās ir ļoti līdzīgi. Ikreiz, kad kāds pieaugušais pārrodas no bibliotēkas ar lielo grāmatu maisu ir kā mazie Ziemasvētki. :)
Paldies par komentāru un ieteikumiem!