“Senos laikos dārgumu tirgotājs pirmajos sešos apmācības mēnešos apvija savu audzēkni ar pašu vērtīgāko – īstiem mākslas darbiem, lai, tos vērojot, viņš vienmēr spētu atšķirt īstas vērtības no viltojumiem.
Tāda apmācības metode labi piemērojama bērnu audzināšanā.
Ja viņa smadzenēs, kas vēl ir kā balta lapa, ierakstām īstu mākslu, tā tur paliek visu mūžu. Viņa smadzenes atteiksies pieņemt viltojumu, kad bērns kļūs pieaudzis un viņa vecāki vairs nespēs ietekmēt tā gaumi. Bet, ja jaunajā dvēselītē kā paraugu, etalonu ierakstīs viltojumu, tad viņš būs nejūtīgs pret īstu mākslu. Protams, bieži nav viegli atšķirt īsto no neīstā, patieso no viltojuma. Veidojot sava bērna estētiskās vajadzības, vecākiem jāuzticas savai gaumei un jāļauj sevi vadīt lieliskiem mākslas darbiem, kuriem bijusi augsta vērtība visos laikos. Nedodiet bērnam tikai grāmatiņas ar primitīviem attēliem, tikai tāpēc vien, ka viņš “iespējams, nesapratīs “sarežģīto mākslas valodu”. Ja vecāki augsti vērtē Matisu un Pikaso, viņi, bez šaubām var rādīt šīs gleznas savam bērnam. Ja viņi gūst baudījumu no Bēthovena un Mocarta, lai bērns tos klausās pēc iespējas biežāk.
Kad smadzenēs izveidosies īstas mākslas stereotips, tas būs pamats mākslas darbu novērtējumam visā sekojošā dzīvē.
Mūzikas un tēlotājas mākslas – šo divu estētisko gaumi veidojošo mākslas nozaru iedarbības spēks ir atkarīgs no agrīnās audzināšanas. Ja ieliksiet stiprus pamatus, tas atvieglos visu bērna tālāko dzīvi. Vecāku palīdzībai jābūt savlaicīgai.”
__________
Citāts no Masaru Ilbuka grāmatas “Pēc trim gadiem jau var būt par vēlu” 68.-69.lpp.
Mammas smaids 